Uz Jūrmalas pirmsskolas izglītības iestādes Podziņa vadītājas Anitas Auziņas rakstāmgalda interesanta balva – zelta čiekurs uz sudraba postamenta. «Tas čiekurs ir kā no Jūrmalas priedēm. Bet svarīga ir doma, kas ielikta balvā, – mūsu, skolotāju, darbs ir kā sēklas, kas iesējas uz visām pusēm,» Anita tēlaini raksturo rudenī saņemto Jūrmalas Izglītības izcilības balvu par mūža ieguldījumu izglītībā. Līdz šim Jūrmalas pašvaldība pasniegusi balvas sportistiem, māksliniekiem, bet pedagogus novērtējusi pirmo reizi. Anitai, bijušajai sportistei, šī atzinība ir kā jauns mudinājums tālāk doties vēl enerģiskāk.
Uz bērnudārza vadītājas galda ir vieta arī vecāku dāvanai izlaidumā – izgaismotam dekoram sirsniņas formā, kur apspēlēts vārds «Anita», uzsverot «a» burtu, – «Smaidīga. Profesionāla. Iedvesmojoša. Atsaucīga. Mīloša». Bet tikpat, ja ne vēl svarīgāki apbalvojumi ir bērnu zīmējumi un darbiņi, viņu varēšana un sirsnīgie komplimenti. Izglītības nozarē Anita nostrādājusi 51 gadu. Bērnudārzs Podziņa bērniem ar īpašām vajadzībām ir viņas izlolots.
«Esam Jūrmalas pašvaldības pirmsskolas izglītības iestāde. Šobrīd to apmeklē 50 bērnu. Ir gadījumi, kad vecāki meklē dzīvošanas iespējas Jūrmalā, lai bērniņš ar īpašām vajadzībām varētu apmeklēt mūsu bērnudārzu,» stāsta Anita. «Agrāk lietoja vārdu «speciālais». Bet tas ļoti atbaidīja vecākus, jo no padomju laikiem tas bija kā negatīvs zīmogs. Mēs īstenojam speciālās pirmsskolas izglītības programmas,» skaidro Podziņas vadītāja. «Vecāki dažkārt negrib atzīt, ka bērnam ir problēmas, un spītīgi cenšas vest viņu uz bērnudārza grupiņu, kur autiskais bērniņš visu dienu pavada, sēžot stūrītī vai zem galda, jo nevar, nespēj un negrib iekļauties.» Anita uzskata – doma par to, ka bērnus ar īpašām vajadzībām nav atsevišķi jānodala, bet ir jāintegrē, ir aplama. «Lai kaut ko integrētu, tajā ir jāiegulda.» Iekļaujošā izglītība skaisti izskatās uz papīra, bet reālajā dzīvē – citādāk. «Mums blakus ir bērnudārzs, kur grupiņās ir arī integrēti bērniņi ar īpašām vajadzībām. Bet, kas der piecgadīgam, nederēs bērnam, kura attīstības līmenis tajā vecumā ir divgadnieka līmenī. Kāds var būt rezultāts?»
Tāpat kā vecākus, kuri atnāk uz Podziņu, arī mūs vadītāja ved nelielā ekskursijā, paverot durvis uz dažādām terapijas telpām, virtuvi, zāli, guļamtelpām. «Mēs īstenojam tādu pašu programmu, kāda ir visos bērnudārzos, tikai atbilstoši katra bērna spējām. Vārds «speciālais» attiektos uz to, ka te ir dažādi speciālisti,» skaidro Anita. «Mūsu bērnudārzā režīms ir atšķirīgs, jo dienas pirmajā pusē paralēli mācību darbam bērni apmeklē arī atbalsta pasākumus: logopēdu, fizioterapeitu, dabas vides estētikas nodarbības, kas ietver nodarbības silto smilšu kastē, ar krāsainajiem graudiem, krāsainajām smiltīm un dabas materiāliem, kā arī mūzikas terapiju.» Laika gaitā izstrādāta metodika, ko katra kustība veicina, samazina, attīsta, atbrīvo vai harmonizē. Un te jāpabrīnās par Podziņas darbinieku entuziasmu un radošumu! «Ne jau visu var nopirkt! Mēs paši daudz lietu gatavojam, realizējam ieteiktās idejas,» stāsta vadītāja. Man galvā tiek uzlikta kastaņu cepure. «Laba lieta, lai relaksētos,» Anita iesaka. Terapijas telpā ir kaste ar kastaņiem, kas ir savdabīga masāža, kad bērniņš tur paslēpjas. Pludmale visu gadu – telpā ir smilšu kaste. Mūzikas terapijas telpā starp dažādiem mūzikas instrumentiem ir paštaisītas kastaņetes – no salocīta kartona ar pielīmētiem plastmasas korķīšiem. «Esmu šo vidi izveidojusi tādu, lai īstenotu ne tikai mācību darbu, bet arī veiktu korekciju. Katram bērnam ir individuālais mācību plāns, pēc kura strādāt, kādus speciālistus apmeklēt,» iezīmē Anita.
Viss, ko Anita radījusi un sasniegusi, nācis lēni, ar pacietību un lielu mērķtiecību. Nevilšus gribas salīdzināt ar sportista ceļu. Un tā arī ir! «Savu apzinīgo skolas laiku esmu sportojusi. Ķemeros Valda Zatlera tēvs Līgonis Zatlers izveidoja spēcīgu rokasbumbas komandu. Divas spēlētājas tikām līdz Latvijas izlasei. 70. gados sporta dzīve bija aktīva – spartakiādes, spēles, izbraukumi. Rokasbumbas komandas bija visās augstskolās, katra vēlējās, lai labākās spēlētājas mācītos pie viņiem. Iestājos universitātē svešvalodniekos. Gadu mācījos, bet sapratu, ka tas nav mans. Izņēmu dokumentus. Treneris bija pārskaities – kā es varēju tik vieglprātīgi rīkoties! Viņš pateica, ka mana vieta esot bērnudārzā,» Anita stāsta. «Es, pēc horoskopa Lauva, vilcienā iekšā un braucu uz Jūrmalu! Kāpu pirmajā pieturā Lielupē ārā. Kurp iet? Pa kreisi neiešu, iešu pa labi. Un
Uz bērnudārza vadītājas galda ir vieta arī vecāku dāvanai izlaidumā – izgaismotam dekoram sirsniņas formā, kur apspēlēts vārds «Anita», uzsverot «a» burtu, – «Smaidīga. Profesionāla. Iedvesmojoša. Atsaucīga. Mīloša». Bet tikpat, ja ne vēl svarīgāki apbalvojumi ir bērnu zīmējumi un darbiņi, viņu varēšana un sirsnīgie komplimenti. Izglītības nozarē Anita nostrādājusi 51 gadu. Bērnudārzs Podziņa bērniem ar īpašām vajadzībām ir viņas izlolots.
«Esam Jūrmalas pašvaldības pirmsskolas izglītības iestāde. Šobrīd to apmeklē 50 bērnu. Ir gadījumi, kad vecāki meklē dzīvošanas iespējas Jūrmalā, lai bērniņš ar īpašām vajadzībām varētu apmeklēt mūsu bērnudārzu,» stāsta Anita. «Agrāk lietoja vārdu «speciālais». Bet tas ļoti atbaidīja vecākus, jo no padomju laikiem tas bija kā negatīvs zīmogs. Mēs īstenojam speciālās pirmsskolas izglītības programmas,» skaidro Podziņas vadītāja. «Vecāki dažkārt negrib atzīt, ka bērnam ir problēmas, un spītīgi cenšas vest viņu uz bērnudārza grupiņu, kur autiskais bērniņš visu dienu pavada, sēžot stūrītī vai zem galda, jo nevar, nespēj un negrib iekļauties.» Anita uzskata – doma par to, ka bērnus ar īpašām vajadzībām nav atsevišķi jānodala, bet ir jāintegrē, ir aplama. «Lai kaut ko integrētu, tajā ir jāiegulda.» Iekļaujošā izglītība skaisti izskatās uz papīra, bet reālajā dzīvē – citādāk. «Mums blakus ir bērnudārzs, kur grupiņās ir arī integrēti bērniņi ar īpašām vajadzībām. Bet, kas der piecgadīgam, nederēs bērnam, kura attīstības līmenis tajā vecumā ir divgadnieka līmenī. Kāds var būt rezultāts?»
Tāpat kā vecākus, kuri atnāk uz Podziņu, arī mūs vadītāja ved nelielā ekskursijā, paverot durvis uz dažādām terapijas telpām, virtuvi, zāli, guļamtelpām. «Mēs īstenojam tādu pašu programmu, kāda ir visos bērnudārzos, tikai atbilstoši katra bērna spējām. Vārds «speciālais» attiektos uz to, ka te ir dažādi speciālisti,» skaidro Anita. «Mūsu bērnudārzā režīms ir atšķirīgs, jo dienas pirmajā pusē paralēli mācību darbam bērni apmeklē arī atbalsta pasākumus: logopēdu, fizioterapeitu, dabas vides estētikas nodarbības, kas ietver nodarbības silto smilšu kastē, ar krāsainajiem graudiem, krāsainajām smiltīm un dabas materiāliem, kā arī mūzikas terapiju.» Laika gaitā izstrādāta metodika, ko katra kustība veicina, samazina, attīsta, atbrīvo vai harmonizē. Un te jāpabrīnās par Podziņas darbinieku entuziasmu un radošumu! «Ne jau visu var nopirkt! Mēs paši daudz lietu gatavojam, realizējam ieteiktās idejas,» stāsta vadītāja. Man galvā tiek uzlikta kastaņu cepure. «Laba lieta, lai relaksētos,» Anita iesaka. Terapijas telpā ir kaste ar kastaņiem, kas ir savdabīga masāža, kad bērniņš tur paslēpjas. Pludmale visu gadu – telpā ir smilšu kaste. Mūzikas terapijas telpā starp dažādiem mūzikas instrumentiem ir paštaisītas kastaņetes – no salocīta kartona ar pielīmētiem plastmasas korķīšiem. «Esmu šo vidi izveidojusi tādu, lai īstenotu ne tikai mācību darbu, bet arī veiktu korekciju. Katram bērnam ir individuālais mācību plāns, pēc kura strādāt, kādus speciālistus apmeklēt,» iezīmē Anita.
Viss, ko Anita radījusi un sasniegusi, nācis lēni, ar pacietību un lielu mērķtiecību. Nevilšus gribas salīdzināt ar sportista ceļu. Un tā arī ir! «Savu apzinīgo skolas laiku esmu sportojusi. Ķemeros Valda Zatlera tēvs Līgonis Zatlers izveidoja spēcīgu rokasbumbas komandu. Divas spēlētājas tikām līdz Latvijas izlasei. 70. gados sporta dzīve bija aktīva – spartakiādes, spēles, izbraukumi. Rokasbumbas komandas bija visās augstskolās, katra vēlējās, lai labākās spēlētājas mācītos pie viņiem. Iestājos universitātē svešvalodniekos. Gadu mācījos, bet sapratu, ka tas nav mans. Izņēmu dokumentus. Treneris bija pārskaities – kā es varēju tik vieglprātīgi rīkoties! Viņš pateica, ka mana vieta esot bērnudārzā,» Anita stāsta. «Es, pēc horoskopa Lauva, vilcienā iekšā un braucu uz Jūrmalu! Kāpu pirmajā pieturā Lielupē ārā. Kurp iet? Pa kreisi neiešu, iešu pa labi. Un