Atrodoties vizītē Apvienotajos Arābu Emirātos (AAE), premjere Evika Siliņa (JV) trešdien sniedza interviju kanālam Euronews, sakot, ka sankciju spiediens pret Krieviju jāturpina, bet arī diplomātiskajās sarunās jāiesaistās, tādēļ Eiropai jānozīmē pārstāvis sarunām un jāsēžas pie galda ar Krieviju, un tā jāpalīdz Ukrainai. Tādu pašu pozīciju paudis Igaunijas prezidents Alars Kariss, un kaimiņvalstī tas ir izraisījis asu valdības pretreakciju un taisnošanos, ka Igaunijas ārpolitika un kurss attiecībā pret Krieviju nav mainījies. Kādam varētu šķist, ka Latvijas premjeres iniciatīva izklausās labi, arī Francijas prezidents Makrons pēdējā laikā izteicis šādu domu. Kādi riska faktori vai, gluži otrādi, ieguvumi Eiropai un Ukrainai, pēc jūsu domām, varētu nākt no tā, ka Eiropas Savienība nozīmētu īpašu pārstāvi sarunām ar Krieviju, kā to piedāvā Siliņa un Igaunijas prezidents?
Es biju ļoti izbrīnīts, protams, par šo [premjeres] paziņojumu, tāpat kā es biju kopumā izbrīnīts par to, kādā virzienā iet debates Eiropas Savienībā (ES) par to, ka mums vajadzētu speciālu pārstāvi sarunām ar Krieviju. Un tas, ko jūs sakāt par Igaunijas valdības pārstāvju norobežošanos no prezidenta Karisa pozīcijas, manu viedokli apstiprina. Es, protams, nezinu detaļas, kā tas [Siliņas pozīcija] tapa, bet man tas liek domāt, ka gan Eiropas politikā, gan Baltijas un Latvijas politikā ir tāds ārpolitiskais apjukums, un tas ir normāli, ka ir apjukums, tur nav jāironizē, jo, kā mēs zinām, iepriekšējā sistēma ir beigusies, līdz ar to katra valsts meklē, kāda ir mūsu pozīcija šajā jaunajā ģeopolitiskajā situācijā, kādu ģeopolitisko situāciju mēs paši gribam tālāk attīstīt.
Dažreiz uz situāciju ir vērts paskatīties nevis komplicēti, bet vienkāršotā veidā. Un no šāda aspekta: ES ir augstais pārstāvis ārlietās – Kaja Kallasa –, automātiski, ja kādam vajadzētu runāt ar ES vai Eiropu kādam vajadzētu pārstāvēt ārlietās, tā ir Kaja Kallasa. Kāpēc tad mēs meklējam speciālo pārstāvi attiecībās ar Krieviju? Tāpēc, ka Kallasa nav kompetenta? Tāpēc, ka mēs tur gribam ievirzīt kādu jaunu cilvēku? Nē, es domāju, ka vienīgais iemesls, kādēļ kāds ir izteicis domu, ka vajag jaunu pārstāvi, ir tas, ka diemžēl Kaja Kallasa tiek izolēta ne tikai no Maskavas puses, kas ir saprotami, jo tā ir totalitāra valsts, un var saprast, ka viņiem viens vai otrs nepatīk, bet tā nav viņu darīšana. Tikpat labi viņi var pateikt, ka nekad nerunās ar Baibu Braži, Siliņu vai Rinkēviču, tā ir viņu iespēja, bet tas nenozīmē, ka mēs mainīsim valdību kā 1940. gadā, kad mums uzstādīja ultimātu. Patiesā problēma ir, ka mūsu sabiedrotais – Vašingtona – līdz šim nav respektējis Kaju Kallasu [atsauce uz to, ka ASV valsts sekretārs Marko Rubio neatrada laiku satikties ar Kallasu, kad viņa ieradās Vašingtonā, – red.], ja mēs kā Eiropas valstis gribam panākt respektu no saviem sabiedrotajiem un saviem oponentiem, tas nenozīmē, ka, tiklīdz kāds mums pasaka «ai, mums nepatīk šis vai tas cilvēks», mums viņš ir jānomet no amata. Šeit ES ir jāspēlē no spēka pozīcijām, un vienīgais veids, kā atgūt reputāciju, ir iestāties par Kallasu un sākt to nevis Maskavā, bet Vašingtonā. Ja tas nenotiek, tas signalizē, ka ES politika ir sašķelta, un tāda tā ir, jo atsevišķas Eiropas valstis grib spēlēt pa savam. Es pieļauju, ka kāda atsevišķa valsts grib tieši savu kandidātu, lai tas būtu tajās sarunās ar Maskavu un tad viņi varētu savas personiskās vai savas valsts ambīcijas pacelt augstāk, bet no Eiropas ilgtermiņa un arī īstermiņa interešu viedokļa tā ir pilnīgi nepareiza politika. Un no šāda viedokļa Latvijas un Igaunijas līderu paziņojums man vienkārši nav saprotams! Tāpēc, ka mēs zinām, ka Kallasa kā bijusī [Igaunijas] premjere ir kompetenta, viņa pārstāv tādu pozīciju, kādu mēs vēlētos redzēt no ES, un tagad mēs iznākam ar šādu paziņojumu. Kam mēs gribam pielabināties? Kas mums kaut ko par to ir apsolījis? Kāpēc mums tas ir vajadzīgs? Un tas ir tas, uz ko man nav atbildes.
Jūs uzreiz pārgājāt pie būtības, kas šoreiz, kā jau bieži notiek, slēpjas detaļās. Jo es, protams, gatavojos jums jautāt, vai Vašingtonā un Maskavā vienlīdz nemīlētās Kallasas neminēšana šim ES īpašā pārstāvja amatam sarunās ar Krieviju nepastiprina sajūtu, ka ar divu baltiešu rokām šobrīd notiek Eiropas šķelšana, un vāja un sašķelta Eiropa diez vai var palīdzēt Ukrainai pie sarunu galda. Mūsu premjere Euronews teikusi, ka pati būtu gatava doties uz šādām sarunām, bet kā iespējamos kandidātus nosaukusi Eiropas lielo valstu Vācijas, Francijas un Lielbritānijas līderus (lai gan Vācijas kanclers Mercs atšķirībā no Francijas prezidenta Makrona
Es biju ļoti izbrīnīts, protams, par šo [premjeres] paziņojumu, tāpat kā es biju kopumā izbrīnīts par to, kādā virzienā iet debates Eiropas Savienībā (ES) par to, ka mums vajadzētu speciālu pārstāvi sarunām ar Krieviju. Un tas, ko jūs sakāt par Igaunijas valdības pārstāvju norobežošanos no prezidenta Karisa pozīcijas, manu viedokli apstiprina. Es, protams, nezinu detaļas, kā tas [Siliņas pozīcija] tapa, bet man tas liek domāt, ka gan Eiropas politikā, gan Baltijas un Latvijas politikā ir tāds ārpolitiskais apjukums, un tas ir normāli, ka ir apjukums, tur nav jāironizē, jo, kā mēs zinām, iepriekšējā sistēma ir beigusies, līdz ar to katra valsts meklē, kāda ir mūsu pozīcija šajā jaunajā ģeopolitiskajā situācijā, kādu ģeopolitisko situāciju mēs paši gribam tālāk attīstīt.
Dažreiz uz situāciju ir vērts paskatīties nevis komplicēti, bet vienkāršotā veidā. Un no šāda aspekta: ES ir augstais pārstāvis ārlietās – Kaja Kallasa –, automātiski, ja kādam vajadzētu runāt ar ES vai Eiropu kādam vajadzētu pārstāvēt ārlietās, tā ir Kaja Kallasa. Kāpēc tad mēs meklējam speciālo pārstāvi attiecībās ar Krieviju? Tāpēc, ka Kallasa nav kompetenta? Tāpēc, ka mēs tur gribam ievirzīt kādu jaunu cilvēku? Nē, es domāju, ka vienīgais iemesls, kādēļ kāds ir izteicis domu, ka vajag jaunu pārstāvi, ir tas, ka diemžēl Kaja Kallasa tiek izolēta ne tikai no Maskavas puses, kas ir saprotami, jo tā ir totalitāra valsts, un var saprast, ka viņiem viens vai otrs nepatīk, bet tā nav viņu darīšana. Tikpat labi viņi var pateikt, ka nekad nerunās ar Baibu Braži, Siliņu vai Rinkēviču, tā ir viņu iespēja, bet tas nenozīmē, ka mēs mainīsim valdību kā 1940. gadā, kad mums uzstādīja ultimātu. Patiesā problēma ir, ka mūsu sabiedrotais – Vašingtona – līdz šim nav respektējis Kaju Kallasu [atsauce uz to, ka ASV valsts sekretārs Marko Rubio neatrada laiku satikties ar Kallasu, kad viņa ieradās Vašingtonā, – red.], ja mēs kā Eiropas valstis gribam panākt respektu no saviem sabiedrotajiem un saviem oponentiem, tas nenozīmē, ka, tiklīdz kāds mums pasaka «ai, mums nepatīk šis vai tas cilvēks», mums viņš ir jānomet no amata. Šeit ES ir jāspēlē no spēka pozīcijām, un vienīgais veids, kā atgūt reputāciju, ir iestāties par Kallasu un sākt to nevis Maskavā, bet Vašingtonā. Ja tas nenotiek, tas signalizē, ka ES politika ir sašķelta, un tāda tā ir, jo atsevišķas Eiropas valstis grib spēlēt pa savam. Es pieļauju, ka kāda atsevišķa valsts grib tieši savu kandidātu, lai tas būtu tajās sarunās ar Maskavu un tad viņi varētu savas personiskās vai savas valsts ambīcijas pacelt augstāk, bet no Eiropas ilgtermiņa un arī īstermiņa interešu viedokļa tā ir pilnīgi nepareiza politika. Un no šāda viedokļa Latvijas un Igaunijas līderu paziņojums man vienkārši nav saprotams! Tāpēc, ka mēs zinām, ka Kallasa kā bijusī [Igaunijas] premjere ir kompetenta, viņa pārstāv tādu pozīciju, kādu mēs vēlētos redzēt no ES, un tagad mēs iznākam ar šādu paziņojumu. Kam mēs gribam pielabināties? Kas mums kaut ko par to ir apsolījis? Kāpēc mums tas ir vajadzīgs? Un tas ir tas, uz ko man nav atbildes.
Jūs uzreiz pārgājāt pie būtības, kas šoreiz, kā jau bieži notiek, slēpjas detaļās. Jo es, protams, gatavojos jums jautāt, vai Vašingtonā un Maskavā vienlīdz nemīlētās Kallasas neminēšana šim ES īpašā pārstāvja amatam sarunās ar Krieviju nepastiprina sajūtu, ka ar divu baltiešu rokām šobrīd notiek Eiropas šķelšana, un vāja un sašķelta Eiropa diez vai var palīdzēt Ukrainai pie sarunu galda. Mūsu premjere Euronews teikusi, ka pati būtu gatava doties uz šādām sarunām, bet kā iespējamos kandidātus nosaukusi Eiropas lielo valstu Vācijas, Francijas un Lielbritānijas līderus (lai gan Vācijas kanclers Mercs atšķirībā no Francijas prezidenta Makrona