Nesenajās ārpolitikas debatēs, kas Saeimā notika ceturtdien, 29. janvārī, jūs lietojāt tādu valdošās partijas politiķim un NDK vadītājam visai tiešu valodu, kādu mēs vairāk dzirdam no analītiķiem, bet kādu saprotamu iemeslu dēļ nevar atļauties prezidents, premjere, ārlietu ministre un mūsu diplomāti. Uzstādot diagnozi, kas tad mūs ir novedis pie globālās nestabilitātes, jūs līdzās Krievijas agresijai minējāt arī ASV īstenoto jauno ārpolitiku.
Latvijas politiķiem šobrīd ir ļoti grūti, jo ir ļoti zems atbalsts un sabiedrība pārsvarā ziņas iegūst no portāliem, kur mēs uzklikšķinot katras piecas minūtes jau ieraugām jaunu virsrakstu, līdz ar to jebkas, kas parādās kā izteikums no Trampa kunga puses vai kā ieraksts viņa soctīklā, automātiski tiek pārvērsts ziņā, turklāt nevis vienkārši ziņā kaut kur ārpolitikas sadaļā, bet galvenajā virsrakstā. Un, protams, jebkura ziņa, kas šķiet kaut kādā veidā Krieviju atbalstoša, tiek uztverta kā apdraudējums Latvijai, līdz ar to Trampa kunga popularitāte Latvijā ir krietni iedragāta. Tad nu, ņemot vērā, ka ASV ir Latvijas stratēģiskais partneris, politiķiem nākas pasvīst. Un no šī izrietoši te jau ārpolitikas debatēs izskanēja, ka tad Latvijai jāizvēlas starp ASV un Eiropu, kas ir pilnīgi nepareizi – novēršamies no Amerikas un strādājam tikai Eiropā. Nu, neder tas! ASV ir daļa no globālās drošības nodrošināšanas ne tikai mūsu reģionā, bet visā pasaulē, jo tādas spējas, kādas ir ASV, nav nevienai valstij pasaulē, arī ne Eiropas Savienībai kopumā. Mums var patikt Tramps, var nepatikt Tramps, bet ASV ir svarīgs partneris Latvijai, un mums ar viņu ir jāstrādā. Tāpēc arī valsts amatpersonas attiecīgi reaģē. Un diplomātija ir tāda lieta, ka bieži vien ir jānoklusē tas, ko varētu pateikt privāti.
Šī nepieciešamība diplomātiski laipot, no vienas puses, un politiķu jūtīgums pret sabiedrības noskaņojumu, kur kritiski vērtējumi par kārtējiem Trampa izteikumiem vai rīcību, laikam arī lielā mērā radīja skandālu ap Mieriņas kundzes parakstīto atbalsta vēstuli Trampa miera prēmijai, par ko Valsts prezidents dažas dienas vēlāk pateica, ka nekādā pretrunā Latvijas ārpolitiskajām un drošības interesēm jau ar to netika nonākts.
Redziet, ja Saeimas spīkere, kas ir otrā augstākā amatpersona valstī, pieņēma tādu lēmumu, tad nav jābaidās, ko tu esi izdarījusi, un tad arī ir vieglāk paskaidrot, ka viņas priekšstatā ASV ir mūsu stratēģiskais partneris – un tā tas arī ir – un viņa uzskatīja, ka tādā veidā palīdz Latvijai. Ja kāds klausījās Mieriņas kundzes runu Saeimas ārpolitikas debatēs, kur viņa ceturtdien skaidri šo savu lēmumu pamatoja, tad šis pamatojums izklausījās jau pavisam citādāk nekā tas, kas pirmajā brīdī, kad šī vēstule noplūda – "es tikai izmēģināju parakstu". Jau tobrīd bija skaidri jāpasaka tas, ko viņa pateica ārpolitikas debatēs – jā, es parakstīju, jo šo vēstuli saņēmu no sava kolēģa, ASV Pārstāvju palātas spīkera Džonsona, es pieņēmu šādu lēmumu un to pamatoju. Un tur daļa varētu nepiekrist, jo, kā jau es teicu, Latvijas sabiedrībā Tramps nav tas populārākais ASV prezidents vai kādas valsts politiķis. Līdz ar to bija tas atsitiens. Skaidrs, ka ziņojumi par to, kas pie mums notiek, tiek rakstīti. Jautājums – vai kāds viņus lasa Vašingtonā?
(Smejas.) Šajā gadījumā – jo mazāk uzmanības mums pievērš, jo labāk mums, protams.
Bet objektīvi šī problēma ar ļoti atšķirīgu informatīvo telpu, kur vienā politiķi laipo, un, kā redzējām, ar Mieriņas vēstules skandālu arī cits citu cenšas gāzt iekšā, no otras puses, sabiedrība portālos lasa analīzi par Trampa administrācijas vadītajām Ukrainas miera sarunām, kas lielākoties nemaz neizskatās Ukrainas interesēs.
Jā, bet arī pats Tramps nav gatavs uzspiest tādu mieru, kas galīgi nav pieņemams ukraiņiem. Man liekas, arī ukraiņi kopš tās bēdīgi slavenās pirmās vizītes, kas kļuva slavena ar Zelenska pamācīšanu Baltajā namā, ir ļoti mācījušies, kā strādāt ar ASV. Ukraiņi zina, ka Krievijai šāds šobrīd apspriestais miera līgums ir neizdevīgs, krietni neizdevīgāks nekā Ukrainai, zinot to, ka Krievija tieši iekšpolitisku iemeslu dēļ par 99%, visticamāk, nav gatava to parakstīt. Es vēl aizvien esmu pārliecināts, ka Putina galamērķis ir Ukrainas kapitulācija un politiskā režīma maiņa, kas nekad nebūs iekšā tajā dokumentā, bet to, es gribētu teikt, arī amerikāņi, arī Tramps nepieņems, un to savukārt nesaprot Krievija. Krievi domā, ka viņiem ir kaut kādas spēka kārtis šajās sarunās, bet nav viņiem nekādas kārtis, un Ukraina spēlē ļoti gudri, jo arī viņiem ir nepieciešams pārgrupēties. Un Ukrainai ir arī daudz draugu, kuriem ir labas
Latvijas politiķiem šobrīd ir ļoti grūti, jo ir ļoti zems atbalsts un sabiedrība pārsvarā ziņas iegūst no portāliem, kur mēs uzklikšķinot katras piecas minūtes jau ieraugām jaunu virsrakstu, līdz ar to jebkas, kas parādās kā izteikums no Trampa kunga puses vai kā ieraksts viņa soctīklā, automātiski tiek pārvērsts ziņā, turklāt nevis vienkārši ziņā kaut kur ārpolitikas sadaļā, bet galvenajā virsrakstā. Un, protams, jebkura ziņa, kas šķiet kaut kādā veidā Krieviju atbalstoša, tiek uztverta kā apdraudējums Latvijai, līdz ar to Trampa kunga popularitāte Latvijā ir krietni iedragāta. Tad nu, ņemot vērā, ka ASV ir Latvijas stratēģiskais partneris, politiķiem nākas pasvīst. Un no šī izrietoši te jau ārpolitikas debatēs izskanēja, ka tad Latvijai jāizvēlas starp ASV un Eiropu, kas ir pilnīgi nepareizi – novēršamies no Amerikas un strādājam tikai Eiropā. Nu, neder tas! ASV ir daļa no globālās drošības nodrošināšanas ne tikai mūsu reģionā, bet visā pasaulē, jo tādas spējas, kādas ir ASV, nav nevienai valstij pasaulē, arī ne Eiropas Savienībai kopumā. Mums var patikt Tramps, var nepatikt Tramps, bet ASV ir svarīgs partneris Latvijai, un mums ar viņu ir jāstrādā. Tāpēc arī valsts amatpersonas attiecīgi reaģē. Un diplomātija ir tāda lieta, ka bieži vien ir jānoklusē tas, ko varētu pateikt privāti.
Šī nepieciešamība diplomātiski laipot, no vienas puses, un politiķu jūtīgums pret sabiedrības noskaņojumu, kur kritiski vērtējumi par kārtējiem Trampa izteikumiem vai rīcību, laikam arī lielā mērā radīja skandālu ap Mieriņas kundzes parakstīto atbalsta vēstuli Trampa miera prēmijai, par ko Valsts prezidents dažas dienas vēlāk pateica, ka nekādā pretrunā Latvijas ārpolitiskajām un drošības interesēm jau ar to netika nonākts.
Redziet, ja Saeimas spīkere, kas ir otrā augstākā amatpersona valstī, pieņēma tādu lēmumu, tad nav jābaidās, ko tu esi izdarījusi, un tad arī ir vieglāk paskaidrot, ka viņas priekšstatā ASV ir mūsu stratēģiskais partneris – un tā tas arī ir – un viņa uzskatīja, ka tādā veidā palīdz Latvijai. Ja kāds klausījās Mieriņas kundzes runu Saeimas ārpolitikas debatēs, kur viņa ceturtdien skaidri šo savu lēmumu pamatoja, tad šis pamatojums izklausījās jau pavisam citādāk nekā tas, kas pirmajā brīdī, kad šī vēstule noplūda – "es tikai izmēģināju parakstu". Jau tobrīd bija skaidri jāpasaka tas, ko viņa pateica ārpolitikas debatēs – jā, es parakstīju, jo šo vēstuli saņēmu no sava kolēģa, ASV Pārstāvju palātas spīkera Džonsona, es pieņēmu šādu lēmumu un to pamatoju. Un tur daļa varētu nepiekrist, jo, kā jau es teicu, Latvijas sabiedrībā Tramps nav tas populārākais ASV prezidents vai kādas valsts politiķis. Līdz ar to bija tas atsitiens. Skaidrs, ka ziņojumi par to, kas pie mums notiek, tiek rakstīti. Jautājums – vai kāds viņus lasa Vašingtonā?
(Smejas.) Šajā gadījumā – jo mazāk uzmanības mums pievērš, jo labāk mums, protams.
Bet objektīvi šī problēma ar ļoti atšķirīgu informatīvo telpu, kur vienā politiķi laipo, un, kā redzējām, ar Mieriņas vēstules skandālu arī cits citu cenšas gāzt iekšā, no otras puses, sabiedrība portālos lasa analīzi par Trampa administrācijas vadītajām Ukrainas miera sarunām, kas lielākoties nemaz neizskatās Ukrainas interesēs.
Jā, bet arī pats Tramps nav gatavs uzspiest tādu mieru, kas galīgi nav pieņemams ukraiņiem. Man liekas, arī ukraiņi kopš tās bēdīgi slavenās pirmās vizītes, kas kļuva slavena ar Zelenska pamācīšanu Baltajā namā, ir ļoti mācījušies, kā strādāt ar ASV. Ukraiņi zina, ka Krievijai šāds šobrīd apspriestais miera līgums ir neizdevīgs, krietni neizdevīgāks nekā Ukrainai, zinot to, ka Krievija tieši iekšpolitisku iemeslu dēļ par 99%, visticamāk, nav gatava to parakstīt. Es vēl aizvien esmu pārliecināts, ka Putina galamērķis ir Ukrainas kapitulācija un politiskā režīma maiņa, kas nekad nebūs iekšā tajā dokumentā, bet to, es gribētu teikt, arī amerikāņi, arī Tramps nepieņems, un to savukārt nesaprot Krievija. Krievi domā, ka viņiem ir kaut kādas spēka kārtis šajās sarunās, bet nav viņiem nekādas kārtis, un Ukraina spēlē ļoti gudri, jo arī viņiem ir nepieciešams pārgrupēties. Un Ukrainai ir arī daudz draugu, kuriem ir labas