Iekārtojamies lielajā istabā. Vēja sunene Jara uz sava matrača zem plauktiņa ar rakstnieces balvām, divdesmitgadīgā kaķene Sofija dzīvojas pa klēpjiem, rudais jaunulis Tomiņš, tas no klēts metiena, sauļojas uz palodzes.
"Man ir jāatvainojas. Aizņemtiem cilvēkiem droši vien uznāk izmisums, ieraugot, cik grāmata ir bieza," gandrīz nopietni saka rakstniece Inga Ābele. Izdevniecības Dienas grāmata ciklā Es esmu... izdotais romāns par dzejnieci un dramaturģi Aspaziju (1865–1943) ir 584 lapaspuses biezs.
7. janvārī Siguldas Jaunās pils Svētku zālē notika rakstnieces, dzejnieces un dramaturģes Ingas Ābeles romāna Mīlamā. Leģenda par sidraba šķidrautu un viņas veidotās Aspazijas dzejas izlases Aspazijas debesjums atvēršana, klātesot izdevniecības Dienas grāmata redaktorei Dacei Sparānei-Freimanei, redaktorei Gundegai Blumbergai, zinātniskajam redaktoram Jānim Zālītim, konsultantam Ventam Zvaigznem, māksliniekam Jānim Esītim, sērijas Es esmu... cunftes kolēģiem un daudziem Ingas Ābeles talanta cienītājiem.
Tikšanās ar rakstnieci Ingu Ābeli notikušas arī Jelgavā un Aspazijas mājā Jūrmalā. Internetā grāmatu forumos un privātās piezīmēs sociālajos tīklos sāk ienākties pirmās apbrīnas pilnās atsauksmes. Nevienam pagaidām nav šķitis, ka rakstniecei ir jāatvainojas.
Varbūt varētu. Ja dzīvotu pilsētā. Kad ir suns, ir jāiet ārā staigāt. Kad kaķis ir, tad jābūt mājās. Visi viņi kaut ko dzīvei piedod klāt.
Viena no līnijām romānā ir Aspazijas dziļā tuvība dzīvnieku pasaulei. Mani sajūsmināja, kādu vārdu tu esi ielikusi Aspazijas mutē uz viņai veltītajām nievām par kaķu tanti.
Jā. (Smejas.) Prasīju redaktorei, vai var atstāt. Viņa teica – jā, Aspazija tā varētu teikt. Sadzīve laukos bija diezgan nežēlīga. Kad bērnībā mamma runci izliek ārā... Tur ir suņi, kas noplosa kaķi. Tā ir dzīve, kas ir jāpieņem.
Tavam episkajam romānam varēja tuvoties pa neskaitāmiem vārtiņiem. Mums, ļaujoties apstākļu piespēlētajai improvizācijai, sanāca, ka tie ir dzīvnieki. Tāpēc vēl viens jautājums par šo tēmu. Spēcīga ir epizode, kurā mazā Elza izlemj kūtsaugšā dzīvojošajiem kaķēniem dāvāt coup de grâce un pati tos noslīcina, pirms viņi tiek izmesti mežā un nolemti tur iznīkšanai. Vai tā ir dokumentāla epizode?
Jā, mani tas ārkārtīgi satrieca. Aspazija ar to sāk savu atmiņu stāstījumu par bērnību. Tas ir publicēts laikrakstā. Tad, kad viņa sastāda bērnības atmiņu diloģiju Zila debess zelta mākoņos, šis notikums kaut kur pazūd un atmiņas kļūst maigākas. To grūti izprast. Vai tad tāds mazs piecgadīgs bērns var tā izdarīt? Kādām ciešanām bērnam tur jāiet cauri?
Cik ļoti Aspazijai vajadzēja būt tev tuvai, lai tu viņai veltītu septiņus gadus no savas dzīves?
Gluži septiņi nesanāk. 2019. gadā man vēl vajadzēja salikt stāstu krājumu Balta kleita. Paralēli pētīju arī Aspazijas dzīvi. Tas bija laiks, kad slēdza ciet muzeju krājumus. Iznāca Balta kleita, un laikam 2020. gada rudenī sāku rakstīt Aspaziju. Kā smejos – kad jutu, ka viņa ļauj man ķerties sev klāt. Tad atkal pasaule kļuva dīvaina. Bija mājsēde, un man meita aizgāja pirmajā klasē. Tas nozīmē, ka viņa visu laiku sēdēja zūmā un man bija jāuzmana – Līna, beidz spēlēties ar lellītēm, tev ir matemātika! Mums laukos bija jaunā māja un pāri pār pagalmu – vecā māja, un es līdu rakstīt vecajā mājā. Kurināju vienu istabiņu un gāju tur rakstīt, tad atkal skrēju atpakaļ, jo bija jāmāca bērns. Tā man pagāja 2020. gads. Pamazām tā uz priekšu. Aspazija mani kaut kā ievilka. Viņai vispār ir tāda īpatnība, ka es sāku strādāt kādu nodaļu un teksts man ievelk.
Vai romānu sāki rakstīt jau ar ideju, ka atkāpsies tik tālu pagātnē, atdzīvinot vairākas paaudzes pirms Aspazijas?
Ideja radās, sākot apzināt Kurzemes un Zemgales hercogistes vēsturi. Man visu laiku uz rakstāmgalda stāvēja (arī tagad stāv) vecāsmammas vecātēva Bībele. Viņš bija Uldrikis Jaunauers no Rindas muižas. Sāku skatīties, kā tas viss saistās. Turpat bija arī Jaunpils, Dobele un Jelgava kā galvaspilsēta. Tas sagāja kopā ar Elīzas fon der Rekes dzīvesstāstu. Tad, kad aizbraucu uz Ūziņu bibliotēku un ieraudzīju Aspazijas dzimtas koku, cik tālu tas ir izpētīts, šie cilvēki pie manis atnāca un es viņus ieraudzīju. Ojāram Vācietim ir tādas dzejas rindas, kuras man neiziet no atmiņas: "Atceries, ka tu esi ilgi nākts, / Nevis vakardienai no ratu pakaļas izkritis." Sapratu, ka Aspazija arī ir ilgi nākta. Tieši, kā tu saki, – ir simtiem vārtiņu, pa kuriem tu vari tikt iekšā. Sajutu arī, kur ir manas robežas. Es jau sastāvu no savu senču dzīvēm. Ir viens vecuma posms, kad tu to saproti.
Vai, tavuprāt, senču asinis mūs nosaka vairāk, nekā gribētos? Kā ar b
"Man ir jāatvainojas. Aizņemtiem cilvēkiem droši vien uznāk izmisums, ieraugot, cik grāmata ir bieza," gandrīz nopietni saka rakstniece Inga Ābele. Izdevniecības Dienas grāmata ciklā Es esmu... izdotais romāns par dzejnieci un dramaturģi Aspaziju (1865–1943) ir 584 lapaspuses biezs.
7. janvārī Siguldas Jaunās pils Svētku zālē notika rakstnieces, dzejnieces un dramaturģes Ingas Ābeles romāna Mīlamā. Leģenda par sidraba šķidrautu un viņas veidotās Aspazijas dzejas izlases Aspazijas debesjums atvēršana, klātesot izdevniecības Dienas grāmata redaktorei Dacei Sparānei-Freimanei, redaktorei Gundegai Blumbergai, zinātniskajam redaktoram Jānim Zālītim, konsultantam Ventam Zvaigznem, māksliniekam Jānim Esītim, sērijas Es esmu... cunftes kolēģiem un daudziem Ingas Ābeles talanta cienītājiem.
Tikšanās ar rakstnieci Ingu Ābeli notikušas arī Jelgavā un Aspazijas mājā Jūrmalā. Internetā grāmatu forumos un privātās piezīmēs sociālajos tīklos sāk ienākties pirmās apbrīnas pilnās atsauksmes. Nevienam pagaidām nav šķitis, ka rakstniecei ir jāatvainojas.
Varbūt varētu. Ja dzīvotu pilsētā. Kad ir suns, ir jāiet ārā staigāt. Kad kaķis ir, tad jābūt mājās. Visi viņi kaut ko dzīvei piedod klāt.
Viena no līnijām romānā ir Aspazijas dziļā tuvība dzīvnieku pasaulei. Mani sajūsmināja, kādu vārdu tu esi ielikusi Aspazijas mutē uz viņai veltītajām nievām par kaķu tanti.
Jā. (Smejas.) Prasīju redaktorei, vai var atstāt. Viņa teica – jā, Aspazija tā varētu teikt. Sadzīve laukos bija diezgan nežēlīga. Kad bērnībā mamma runci izliek ārā... Tur ir suņi, kas noplosa kaķi. Tā ir dzīve, kas ir jāpieņem.
Tavam episkajam romānam varēja tuvoties pa neskaitāmiem vārtiņiem. Mums, ļaujoties apstākļu piespēlētajai improvizācijai, sanāca, ka tie ir dzīvnieki. Tāpēc vēl viens jautājums par šo tēmu. Spēcīga ir epizode, kurā mazā Elza izlemj kūtsaugšā dzīvojošajiem kaķēniem dāvāt coup de grâce un pati tos noslīcina, pirms viņi tiek izmesti mežā un nolemti tur iznīkšanai. Vai tā ir dokumentāla epizode?
Jā, mani tas ārkārtīgi satrieca. Aspazija ar to sāk savu atmiņu stāstījumu par bērnību. Tas ir publicēts laikrakstā. Tad, kad viņa sastāda bērnības atmiņu diloģiju Zila debess zelta mākoņos, šis notikums kaut kur pazūd un atmiņas kļūst maigākas. To grūti izprast. Vai tad tāds mazs piecgadīgs bērns var tā izdarīt? Kādām ciešanām bērnam tur jāiet cauri?
Cik ļoti Aspazijai vajadzēja būt tev tuvai, lai tu viņai veltītu septiņus gadus no savas dzīves?
Gluži septiņi nesanāk. 2019. gadā man vēl vajadzēja salikt stāstu krājumu Balta kleita. Paralēli pētīju arī Aspazijas dzīvi. Tas bija laiks, kad slēdza ciet muzeju krājumus. Iznāca Balta kleita, un laikam 2020. gada rudenī sāku rakstīt Aspaziju. Kā smejos – kad jutu, ka viņa ļauj man ķerties sev klāt. Tad atkal pasaule kļuva dīvaina. Bija mājsēde, un man meita aizgāja pirmajā klasē. Tas nozīmē, ka viņa visu laiku sēdēja zūmā un man bija jāuzmana – Līna, beidz spēlēties ar lellītēm, tev ir matemātika! Mums laukos bija jaunā māja un pāri pār pagalmu – vecā māja, un es līdu rakstīt vecajā mājā. Kurināju vienu istabiņu un gāju tur rakstīt, tad atkal skrēju atpakaļ, jo bija jāmāca bērns. Tā man pagāja 2020. gads. Pamazām tā uz priekšu. Aspazija mani kaut kā ievilka. Viņai vispār ir tāda īpatnība, ka es sāku strādāt kādu nodaļu un teksts man ievelk.
Vai romānu sāki rakstīt jau ar ideju, ka atkāpsies tik tālu pagātnē, atdzīvinot vairākas paaudzes pirms Aspazijas?
Ideja radās, sākot apzināt Kurzemes un Zemgales hercogistes vēsturi. Man visu laiku uz rakstāmgalda stāvēja (arī tagad stāv) vecāsmammas vecātēva Bībele. Viņš bija Uldrikis Jaunauers no Rindas muižas. Sāku skatīties, kā tas viss saistās. Turpat bija arī Jaunpils, Dobele un Jelgava kā galvaspilsēta. Tas sagāja kopā ar Elīzas fon der Rekes dzīvesstāstu. Tad, kad aizbraucu uz Ūziņu bibliotēku un ieraudzīju Aspazijas dzimtas koku, cik tālu tas ir izpētīts, šie cilvēki pie manis atnāca un es viņus ieraudzīju. Ojāram Vācietim ir tādas dzejas rindas, kuras man neiziet no atmiņas: "Atceries, ka tu esi ilgi nākts, / Nevis vakardienai no ratu pakaļas izkritis." Sapratu, ka Aspazija arī ir ilgi nākta. Tieši, kā tu saki, – ir simtiem vārtiņu, pa kuriem tu vari tikt iekšā. Sajutu arī, kur ir manas robežas. Es jau sastāvu no savu senču dzīvēm. Ir viens vecuma posms, kad tu to saproti.
Vai, tavuprāt, senču asinis mūs nosaka vairāk, nekā gribētos? Kā ar b