Dziedātāja Linda Leen šogad gatavojas veldzēt savus klausītājus kā bangojoša jūra ar trim koncertu un jaunu ierakstu viļņiem, no kuriem pirmais mūs sasniegs jau gada īsākā mēneša pirmajā pusē. 1. februārī ir paredzēti divi koncerti ar nosaukumu Linda Leen – jaunās mūzikas pirmais vilnis jeb Melanholiska eiforija mākslas centrā Zuzeum Rīgā. 14. februārī šī programma skanēs koncertzālē Cēsis. Tā būs jaunās minialbumu triloģijas Waves pirmā viļņa pirmizrāde. Linda šajos koncertos uzstāsies kopā ar Miķeli Putniņu (ģitāra), Krišjāni Bremšu (sitaminstrumenti) un Kristianu Priekuli (bass), kuri pazīstami kā grupa Ezeri arī ar savu lielisko mūziku. Pievienosies arī Lindas ilggadējais skatuves biedrs Rihards Efeja-Lībietis (ģitāra). Tiekamies ar Lindu viņas izraudzītajā vietā – Wine Collectors Elizabetes ielā –, kur aukstā pirmskoncerta nedēļas dienas pusdienlaikā, kā izrādās, var tikt arī pie stipras kafijas, un no vīna glāzēm šeit tikpat labi garšo viegli gāzēts ūdens. Pusotru stundu pirms mūsu tikšanās Linda atsūta vienu vēl nedzirdētu dziesmu Feel, kas viņai pašai esot tuvākā no projekta pirmā viļņa. Paspēju to noklausīties tikai vienreiz, bet kāda frāze no tās pielīp un skan galvā visu ceļu.
Pirmos panākumus Linda guva ar debijas albumu Let’s Go Insane (2000). Lielākais iedvesmas avots tīņa gados bijusi grupa Depeche Mode – ar to arī Linda izskaidro, kāpēc dziesmas pašai sākušas rakstīties un joprojām rakstās lielākoties angliski. Viens no nerealizētajiem sapņiem, kam Linda kaut kad pieķersies, ir Depeche Mode dziesmu interpretācijas programma, jo Mārtinu Lī Goru viņa uzskata par vienu no izcilākajiem popmūzikas komponistiem.
Pašas jaunās dziesmas ir kārtējie pārliecinošie soļi uz priekšu mākslinieces ceļā uz briedumu. Linda atzīmē, ka liela daļa jaunās mūzikas viņai iznāk ziemā, un es piebilstu, ka arī platformā Spotify visvairāk klausītās ir tieši šai sezonai raksturīgās – Ziemassvētku – dziesmas. Linda paskaidro, ka tā esot ik gadu tikai ap šiem svētkiem. Kopš iznākšanas 2021. gadā līderpozīcijā kopumā ir dziedātājas kompozīcija Blue Monday. Vēl spilgtā atmiņā eksplozīvais koncerts 2013. gadā Liepājas pludmalē uz festivāla Summer Sound lielās skatuves, kurā Linda bija kā uguns – blonda, izspūrusi un mežonīga. Nevarēju atrauties no iespaidīgo kadru ķeršanas skatuves priekšā – apsolu viņai šīs fotogrāfijas beidzot aizsūtīt. "Cik jauki! Es būtu priecīga tās bildes redzēt. Tas temperaments manī nav īsti apstādināms," saka Linda, noklausījusies manus komplimentus par piedzīvoto pirms nu jau vairāk nekā divpadsmit gadiem. Viņa to atceras visās detaļās – koncertā pamatā skanējis toreiz vēl topošā albuma Digital Church materiāls demoversijā.
"Viss mans radošais posms tagad jau ir tik garš, ka es šo lietu savā dzīvē ilgāk daru nekā nedaru. Līdz ar to vairs nav iespējams nodalīt dzīvi no darba. Es vienkārši tajā dzīvoju visu laiku. Kaut kādos brīžos aizvien meklēju, ko vēl es varētu dzīvē darīt, bet saprotu, ka no mūzikas es negribētu atvadīties. Intensitāte, ar kādu jaunu materiālu izdodu, gan pamainās – iepriekšējais albums bija pirms astoņiem gadiem. Man šķiet, ka tagad arī ir, ko teikt. Un atkal citādi, jo daži kultūrslāņi, kuros vēl mēģināju kaut ko kādam pierādīt, ir nolobījušies. Tagad paļaujos uz savu gana stipro intuīciju – ja tas viļņo mani, visticamāk, es savos koncertos tajā spēšu ievilināt arī skatītājus. Kamēr cilvēki nāks uz koncertiem un ļaus man darīt to, ko es gribu, tikmēr man šis der. Jo katru reizi, kad esmu mēģinājusi pielāgoties, tas nebeidzas ne ar ko auglīgu ne man, ne procesa galarezultātam. Tas vienkārši izskatās pēc karikatūras. Tāpēc nemaz vairs nemēģinu to darīt. Tā man ir mācība. Ja izdabāšu publikai un mēģināšu mākslīgi tos viļņus mest, nekas nesanāks," sarunas sākumā atzīstas māksliniece.
Man jau liekas, ka tas ir strupceļš pašā saknē – mēģināt uzražot kaut ko, kas der izskaitļotam vidējam klausītājam.
Tu precīzi definēji – uzražot. Tā tas arī ir. Jā. Taču tas nav nekas nosodāms. Arī tas ir OK.
Pēdējā laikā esmu domājis par to, ka radiostacijas laikam vispār nav ieinteresētas atskaņot mūziku, kas izceļas uz pārējās fona, – vienalga, vai tā ir sliktāka vai labāka, bet klausītāju var izsist no līdzsvara (esmu dzirdējis to tēlaini dēvējam par vidējo temperatūru slimnīcā), un viņš pārslēdzas uz citu radiostaciju. Kā ir ar tavu mūziku radio? Pats neklausos, tāpēc nezinu.
Es arī radio klausos reti, bet šad tad – Latvijas Radio 3 Klasika.
Lieliska izvēle! Latvijas Radio 1 arī der, kad gribi, lai ar tevi daudz runā.
Jā, tas nāk ar briedumu, kad tu varbūt jau gribi tād
Pirmos panākumus Linda guva ar debijas albumu Let’s Go Insane (2000). Lielākais iedvesmas avots tīņa gados bijusi grupa Depeche Mode – ar to arī Linda izskaidro, kāpēc dziesmas pašai sākušas rakstīties un joprojām rakstās lielākoties angliski. Viens no nerealizētajiem sapņiem, kam Linda kaut kad pieķersies, ir Depeche Mode dziesmu interpretācijas programma, jo Mārtinu Lī Goru viņa uzskata par vienu no izcilākajiem popmūzikas komponistiem.
Pašas jaunās dziesmas ir kārtējie pārliecinošie soļi uz priekšu mākslinieces ceļā uz briedumu. Linda atzīmē, ka liela daļa jaunās mūzikas viņai iznāk ziemā, un es piebilstu, ka arī platformā Spotify visvairāk klausītās ir tieši šai sezonai raksturīgās – Ziemassvētku – dziesmas. Linda paskaidro, ka tā esot ik gadu tikai ap šiem svētkiem. Kopš iznākšanas 2021. gadā līderpozīcijā kopumā ir dziedātājas kompozīcija Blue Monday. Vēl spilgtā atmiņā eksplozīvais koncerts 2013. gadā Liepājas pludmalē uz festivāla Summer Sound lielās skatuves, kurā Linda bija kā uguns – blonda, izspūrusi un mežonīga. Nevarēju atrauties no iespaidīgo kadru ķeršanas skatuves priekšā – apsolu viņai šīs fotogrāfijas beidzot aizsūtīt. "Cik jauki! Es būtu priecīga tās bildes redzēt. Tas temperaments manī nav īsti apstādināms," saka Linda, noklausījusies manus komplimentus par piedzīvoto pirms nu jau vairāk nekā divpadsmit gadiem. Viņa to atceras visās detaļās – koncertā pamatā skanējis toreiz vēl topošā albuma Digital Church materiāls demoversijā.
"Viss mans radošais posms tagad jau ir tik garš, ka es šo lietu savā dzīvē ilgāk daru nekā nedaru. Līdz ar to vairs nav iespējams nodalīt dzīvi no darba. Es vienkārši tajā dzīvoju visu laiku. Kaut kādos brīžos aizvien meklēju, ko vēl es varētu dzīvē darīt, bet saprotu, ka no mūzikas es negribētu atvadīties. Intensitāte, ar kādu jaunu materiālu izdodu, gan pamainās – iepriekšējais albums bija pirms astoņiem gadiem. Man šķiet, ka tagad arī ir, ko teikt. Un atkal citādi, jo daži kultūrslāņi, kuros vēl mēģināju kaut ko kādam pierādīt, ir nolobījušies. Tagad paļaujos uz savu gana stipro intuīciju – ja tas viļņo mani, visticamāk, es savos koncertos tajā spēšu ievilināt arī skatītājus. Kamēr cilvēki nāks uz koncertiem un ļaus man darīt to, ko es gribu, tikmēr man šis der. Jo katru reizi, kad esmu mēģinājusi pielāgoties, tas nebeidzas ne ar ko auglīgu ne man, ne procesa galarezultātam. Tas vienkārši izskatās pēc karikatūras. Tāpēc nemaz vairs nemēģinu to darīt. Tā man ir mācība. Ja izdabāšu publikai un mēģināšu mākslīgi tos viļņus mest, nekas nesanāks," sarunas sākumā atzīstas māksliniece.
Man jau liekas, ka tas ir strupceļš pašā saknē – mēģināt uzražot kaut ko, kas der izskaitļotam vidējam klausītājam.
Tu precīzi definēji – uzražot. Tā tas arī ir. Jā. Taču tas nav nekas nosodāms. Arī tas ir OK.
Pēdējā laikā esmu domājis par to, ka radiostacijas laikam vispār nav ieinteresētas atskaņot mūziku, kas izceļas uz pārējās fona, – vienalga, vai tā ir sliktāka vai labāka, bet klausītāju var izsist no līdzsvara (esmu dzirdējis to tēlaini dēvējam par vidējo temperatūru slimnīcā), un viņš pārslēdzas uz citu radiostaciju. Kā ir ar tavu mūziku radio? Pats neklausos, tāpēc nezinu.
Es arī radio klausos reti, bet šad tad – Latvijas Radio 3 Klasika.
Lieliska izvēle! Latvijas Radio 1 arī der, kad gribi, lai ar tevi daudz runā.
Jā, tas nāk ar briedumu, kad tu varbūt jau gribi tād