Šobrīd aizvien dienaskārtībā ir jautājums par pasažieru sabiedriskajiem pārvadājumiem, aizvien nav nekādas skaidrības, cik lielā mērā tie tiks nodrošināti un kā tas ietekmēs ikvienu iedzīvotāju, jo īpaši reģionos. Aizvien lasām, ka domstarpības par šo jomu nerimstas starp pārvadātājiem un Satiksmes ministriju. Turklāt jāatceras, ka adekvātā apjomā pieejams sabiedriskais transports, īpaši reģionos, ir ļoti svarīgs faktors iedzīvotājiem. Nemaz nerunājot jau par regulāri lasāmo informāciju, ka dažādu iemeslu dēļ atcelti autobusu reisi. Būtībā iedzīvotāji, kuriem nav personīgā auto, šobrīd nevar justies droši, ka vajadzīgajā laikā nokļūs darbā, pie ģimenes ārsta, mācību iestādē. Kas mums īsti notiek šajā jomā? Pārņem sajūta, ka nevienu augstajos kabinetos sēdošo šī problemātika tā pa īstam neuztrauc.
Faktiski situācija ir tāda, ka sabiedriskā transporta finansēšanas modelis joprojām balstās uz valsts budžeta iespējām, nevis pieejamības principu, un tas ir tas, kas apdraud šo [transporta pakalpojumu pieejamības] nepārtrauktību. Šobrīd satrauc maršrutu tīkla samazinājums, jo īpaši tas, kas notiek Rīgas un Vidzemes reģionā, – un šeit ekonomiskais pamatojums nu nav redzams. Un jums ir taisnība par riskiem attiecībā uz iedzīvotāju mobilitātes iespējām. Droši vien arī iepriekš noteiktās kvalitātes prasības nav īsti samērīgas, piemēram, ka pārvadātāja rīcībā esošo autobusu vidējam vecumam jābūt līdz četriem gadiem, – varbūt tas sadārdzina šo jomu, un tas arī būtu jāvērtē... Varbūt šādi un tamlīdzīgi kritēriji ir tas faktors, kas kavē kvalitatīvu pakalpojuma pieejamību mazapdzīvotās teritorijās. Tāpat arī dati par pasažieru plūsmu, tostarp skolēnu pārvadājumiem, kas tiek izstrādāti, bet kas šodien vēl īsti pilnīgi nav, – arī tas apgrūtina plānošanu nākotnē. Tāpat aizvien faktiski nav ilgtspējīga darbības mehānisma pakalpojuma «transports pēc pieprasījuma» nodrošināšanai – manuprāt, tas varētu būt nevis kā pamata process, bet kā papildu mehānisms, kas šobrīd tiek plānots Eiropas Savienības finansējuma ietvaros. Un šeit jāatgādina – pērn decembra sākumā tikāmies ar satiksmes ministru, kurš tobrīd teica, ka viņš iesaldē šo [sabiedriskā transporta tīkla] samazinājumu, un tādu ziņu viņš būtībā nodeva pašvaldībām. Protams, LPS notiek regulāras tikšanās ar Satiksmes ministrijas pārstāvjiem, un jau aprīlī notiks gadskārtējās sarunas par nākamo gadu plāniem, tāpēc LPS ar valdes lēmumu noteicām, ka līdz šīm sarunām nepieciešams izstrādāt un arī publiskot komercpārvadājumu vadlīnijas, jo ir nepieciešama ļoti skaidra un saprotama pozīcija, kādi būs valsts pasūtījuma, tarifu noteikšanas principi, datu nodošanas prasības, drošība, pieejamība u. tml., – tam visam ir jābūt izvērtētam. Tāpat jābūt maršrutu tīkla izvērtējumam (kur ir šīs pasažieru plūsmas), skolēnu pārvadājumu jautājuma izvērtējumam. Protams, tajā brīdī, kad ministrs saka, ka viņš iesaldēs [konkrētus procesus], tālāk nekas netiek samazināts, bet, šķiet, pērn septembrī Vidzemē bija izsludināta lote, kas tika izsludināta jau ar samazinājumu, tāpēc aicinājām pārskatīt šīs lotes iepirkuma rezultātus un izvērtēt, kā tas ietekmēs iedzīvotāju mobilitāti, piekļuvi izglītībai (kur arī ir samazinājums), veselības aprūpei (mēs dzirdam, ka slimnīcas tiek plānots optimizēt) un kā tas ietekmēs piekļuvi darbavietām. Tāpēc jāsaprot arī, kāds finansējums ir nepieciešams, un tad ir jautājums – vai valsts redz, kā šie cilvēki dzīvo šajās teritorijās, vai neredz. Jautājums ir par ilgtspējīgu transporta modeli un regulējumu Rīgas metropoles zonai – šeit arī tas samazinājums, kas bija plānots līdz 30%, – ir vajadzīgs izvērtējums, kā tad tas izskatīsies. Jo ir jāatrisina Rīgas metropoles jautājums – kur plānots iedzīvotāju skaita pieaugums –, proti, lai cilvēki brauktu ar sabiedrisko transportu, tam ir jābūt nodrošinātam, nevis viņiem būtu jāmeklē iespēja pārvietoties ar privāto transportu un jārada papildu slodze transporta sistēmai gan Pierīgā, gan Rīgā. Savukārt par reģioniem jautājums ir – kur nav pilna ekonomiskā pamatojuma vai pilnīga izvērtējuma, ir jāpabeidz visi šie izvērtējumi, un tad mēs varam pieņemt lēmumu. Es uzskatu, ka Satiksmes ministrijai ir jāvirzās pa šo ceļu. Attiecīgi – ja būs šie dati, mēs jau sarunās varēsim konkrēti diskutēt par tālāko rīcību.
Būtībā jau pašvaldības, visticamāk, zina reālo situāciju attiecīgās vietvaras teritorijā. Cik lielā mērā tiek prasīts un ņemts vērā tieši pašvaldību viedoklis, veidojot visus šos nākotnes plānus? Jo viens ir – kaut ko spriest Rīgas centrā siltos kabinetos, be
Faktiski situācija ir tāda, ka sabiedriskā transporta finansēšanas modelis joprojām balstās uz valsts budžeta iespējām, nevis pieejamības principu, un tas ir tas, kas apdraud šo [transporta pakalpojumu pieejamības] nepārtrauktību. Šobrīd satrauc maršrutu tīkla samazinājums, jo īpaši tas, kas notiek Rīgas un Vidzemes reģionā, – un šeit ekonomiskais pamatojums nu nav redzams. Un jums ir taisnība par riskiem attiecībā uz iedzīvotāju mobilitātes iespējām. Droši vien arī iepriekš noteiktās kvalitātes prasības nav īsti samērīgas, piemēram, ka pārvadātāja rīcībā esošo autobusu vidējam vecumam jābūt līdz četriem gadiem, – varbūt tas sadārdzina šo jomu, un tas arī būtu jāvērtē... Varbūt šādi un tamlīdzīgi kritēriji ir tas faktors, kas kavē kvalitatīvu pakalpojuma pieejamību mazapdzīvotās teritorijās. Tāpat arī dati par pasažieru plūsmu, tostarp skolēnu pārvadājumiem, kas tiek izstrādāti, bet kas šodien vēl īsti pilnīgi nav, – arī tas apgrūtina plānošanu nākotnē. Tāpat aizvien faktiski nav ilgtspējīga darbības mehānisma pakalpojuma «transports pēc pieprasījuma» nodrošināšanai – manuprāt, tas varētu būt nevis kā pamata process, bet kā papildu mehānisms, kas šobrīd tiek plānots Eiropas Savienības finansējuma ietvaros. Un šeit jāatgādina – pērn decembra sākumā tikāmies ar satiksmes ministru, kurš tobrīd teica, ka viņš iesaldē šo [sabiedriskā transporta tīkla] samazinājumu, un tādu ziņu viņš būtībā nodeva pašvaldībām. Protams, LPS notiek regulāras tikšanās ar Satiksmes ministrijas pārstāvjiem, un jau aprīlī notiks gadskārtējās sarunas par nākamo gadu plāniem, tāpēc LPS ar valdes lēmumu noteicām, ka līdz šīm sarunām nepieciešams izstrādāt un arī publiskot komercpārvadājumu vadlīnijas, jo ir nepieciešama ļoti skaidra un saprotama pozīcija, kādi būs valsts pasūtījuma, tarifu noteikšanas principi, datu nodošanas prasības, drošība, pieejamība u. tml., – tam visam ir jābūt izvērtētam. Tāpat jābūt maršrutu tīkla izvērtējumam (kur ir šīs pasažieru plūsmas), skolēnu pārvadājumu jautājuma izvērtējumam. Protams, tajā brīdī, kad ministrs saka, ka viņš iesaldēs [konkrētus procesus], tālāk nekas netiek samazināts, bet, šķiet, pērn septembrī Vidzemē bija izsludināta lote, kas tika izsludināta jau ar samazinājumu, tāpēc aicinājām pārskatīt šīs lotes iepirkuma rezultātus un izvērtēt, kā tas ietekmēs iedzīvotāju mobilitāti, piekļuvi izglītībai (kur arī ir samazinājums), veselības aprūpei (mēs dzirdam, ka slimnīcas tiek plānots optimizēt) un kā tas ietekmēs piekļuvi darbavietām. Tāpēc jāsaprot arī, kāds finansējums ir nepieciešams, un tad ir jautājums – vai valsts redz, kā šie cilvēki dzīvo šajās teritorijās, vai neredz. Jautājums ir par ilgtspējīgu transporta modeli un regulējumu Rīgas metropoles zonai – šeit arī tas samazinājums, kas bija plānots līdz 30%, – ir vajadzīgs izvērtējums, kā tad tas izskatīsies. Jo ir jāatrisina Rīgas metropoles jautājums – kur plānots iedzīvotāju skaita pieaugums –, proti, lai cilvēki brauktu ar sabiedrisko transportu, tam ir jābūt nodrošinātam, nevis viņiem būtu jāmeklē iespēja pārvietoties ar privāto transportu un jārada papildu slodze transporta sistēmai gan Pierīgā, gan Rīgā. Savukārt par reģioniem jautājums ir – kur nav pilna ekonomiskā pamatojuma vai pilnīga izvērtējuma, ir jāpabeidz visi šie izvērtējumi, un tad mēs varam pieņemt lēmumu. Es uzskatu, ka Satiksmes ministrijai ir jāvirzās pa šo ceļu. Attiecīgi – ja būs šie dati, mēs jau sarunās varēsim konkrēti diskutēt par tālāko rīcību.
Būtībā jau pašvaldības, visticamāk, zina reālo situāciju attiecīgās vietvaras teritorijā. Cik lielā mērā tiek prasīts un ņemts vērā tieši pašvaldību viedoklis, veidojot visus šos nākotnes plānus? Jo viens ir – kaut ko spriest Rīgas centrā siltos kabinetos, be