Pētera Vaska 80. jubilejas gads būs muzikāli intensīvs un piepildīts, sekojot jubilāra galvenajam mērķim – rādīt mūzikā gaismas ceļu. Pēteris Vasks ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra simtās sezonas rezidējošais komponists. Pavasarī Cēsu koncertzālē notiks festivāls Pētera Vaska mūzikas aprīlis. Jau pavisam drīz – 27. janvārī – Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā Rīgas Kongresu namā būs dzirdams Pētera Vaska Otrais koncerts vijolei un orķestrim Vakara gaismā – to atskaņos vijolniece Vineta Sareika un orķestris Sinfonietta Rīga diriģenta Normunda Šnē vadībā.
Latvijas Radio koris 31. janvārī Latvijas Mākslas akadēmijas aulā sāks Pētera Vaska četru jubilejas koncertu sēriju. Valsts akadēmiskais koris Latvija un ērģelniece Iveta Apkalna ir iekļāvuši Pētera Vaska mūziku kopīgajos koncertos Frankfurtē, Dortmundē un Luksemburgā. Daudzo Pētera Vaska jubilejas notikumu vidū būs jaundarbu pirmatskaņojumi Latvijā, Austrālijā, Japānā, Vācijā un Nīderlandē.
Jums šis ir 80. jubilejas gads. Par ko šobrīd visvairāk jādomā?
(Nesteidzoties ar atbildi, Pēteris Vasks vairākkārt dziļi ievelk elpu.) Es lūdzu Radītāju, lai viņš man dod spēku. Aizskrējuši nevis gadi, bet desmitgades. Ir dīvaina sajūta. Paskatos spogulī un redzu vienu vecu veci. Nu labi, vīru, bet iekšēji joprojām un arvien vairāk jūtos kā mazs, zinātkārs bērnelis. Puika. Ir drusciņ grūti to savienot. Tāpēc – neskaties uz sevi un dzīvo savu iekšējo dzīvi! Esmu laimīgs, ka neesmu pazaudējis interesi par pasauli un dzīvi, un manī mīlestība nevis iet mazumā, bet tās ir arvien vairāk.
Ja tevī ir mīlestība, tā ir jādod cilvēkiem. Kad kaut kur ejam kopā ar Dzintru (komponista dzīvesbiedre režisore Dzintra Geka – I. L.), viņa man pārmet, kāpēc es ar visiem gribu runāties, kaut ko stāstīt, draudzēties veikalā. Ja redzu nogurušu, nelaimīgu seju, man gribas šim cilvēkam pateikt kādu labu vārdu, lai vismaz uz brīdi pazustu bezcerīgās grimases. Kas tur slikts?! Iekšēji jūtos kā naivs puisēns un arī mūzikā vēlos parādīt, ka ir arī gaismas un mīlestības pilns ceļš. Visos savos skaņdarbos cenšos vēstīt, ka gaisma nav pazudusi. Ticiet man! Tās varbūt nav šobrīd, bet noteikti būs. Gaismas ceļš ir!
Agrāk manās kompozīcijās bija arī tumsa un gaismas un tumsas sadursme, bet tagad man nav tik daudz laika, lai vēl runātu par to, cik tumsa ir briesmīga. Tagad runāju tikai par to, ka ir šis gaismas ceļš. Gaisma ir uzreiz. Tā nav žilbinoši spoža, bet ir silta un mīlestības pilna. Tas ir galvenais, ko vēlos mūzikā pateikt.
Dzīvē tā ir iznācis, ka man izdevies kļūt par to, par ko gribēju būt, un kalpot mūzikai. Esmu laimīgs, jo mūzika ir mana lielākā mīlestība. Novēlu ikvienam, lai profesija un cilvēka lielākā mīlestība būtu vienota. Lai nebūtu jāmeklē piepildījums un gandarījums citur. Vajag līdzsvaru. Man tas ir mūzikā. Jau 35 gadus dzīvojam brīvā Latvijā, un, kāda tā būs, ir atkarīgs no mums katra. Es dzīvoju savā mīļotajā Latvijā, un man ir profesija, kuru mīlu, un apkārt ir tik daudz brīnišķīgu, jauku cilvēku. Ko vēl var vēlēties? Apzinos, ka ir pienācis dzīves vakars, bet iekšējā uguns manī vēl ir, un neesmu zaudējis mīlestību un atvērtību pret pasauli. Miesa ir mirstīga, un drīz vien pienāks pēdējā stunda, bet gars taču ir nemirstīgs. Tāpēc ar prieku un smaidu soļoju tālāk. Man nav baiļu. Ir skaisti un bagāti nodzīvota dzīve, un es joprojām vēl dzīvoju.
Cilvēki gados bieži saka vārdus "manā laikā". Kā tas ir? Kādreiz bija mans laiks un tagad vairs nav? Tad man paskaidro: tad es biju liels priekšnieks, varēju to un to, biju jauns un iemīlējies… Es neesmu jauns, bet joprojām esmu mīlestības pilns. Mīlu putnus, kokus, mežus, dārzus, upes, ezerus, zvaigžņotās naktis. Bijām laukos Amatciemā, kad uzkrita pirmais sniegs. Pēkšņi visi mākoņi bija pazuduši, un mūsu acu priekšā bija vislielākais pasaules brīnums – zvaigžņotas debesis. Draugi, biežāk paskatieties uz zvaigznēm, priecājieties par lielo dabas brīnumu! Tas palīdz. Man ir tādas bērnišķīgas, priecīgas izjūtas, sagaidot jubileju.
Vienu rītu bija jāaiziet uz pastu. Tur bija diezgan liela rinda, un var taču pateikt "labrīt!" un kādu labu vārdu pasta darbiniecei, lai viņa pasmaida. Pēc tam veikalā atkal ir rinda pie kases, dažas sejas dusmīgas. Blakus viena kundze, kas sākumā nezin kāpēc runāja krieviski, izrādījās latviete, ar viņu par daudz ko varējām parunāties. Arī kundze pie kases atplauka, kad novēlējām viņai priecīgus Ziemassvētkus. Protams, var uz cilvēkiem neskatīties, bet es esmu vienkāršs puisis, man gribas, lai visiem būtu vairāk prieka un smaidu.
Pēdējos gados arvien biežāk sastopam dusmīgus, vīlušos cilvēkus. Ī
Latvijas Radio koris 31. janvārī Latvijas Mākslas akadēmijas aulā sāks Pētera Vaska četru jubilejas koncertu sēriju. Valsts akadēmiskais koris Latvija un ērģelniece Iveta Apkalna ir iekļāvuši Pētera Vaska mūziku kopīgajos koncertos Frankfurtē, Dortmundē un Luksemburgā. Daudzo Pētera Vaska jubilejas notikumu vidū būs jaundarbu pirmatskaņojumi Latvijā, Austrālijā, Japānā, Vācijā un Nīderlandē.
Jums šis ir 80. jubilejas gads. Par ko šobrīd visvairāk jādomā?
(Nesteidzoties ar atbildi, Pēteris Vasks vairākkārt dziļi ievelk elpu.) Es lūdzu Radītāju, lai viņš man dod spēku. Aizskrējuši nevis gadi, bet desmitgades. Ir dīvaina sajūta. Paskatos spogulī un redzu vienu vecu veci. Nu labi, vīru, bet iekšēji joprojām un arvien vairāk jūtos kā mazs, zinātkārs bērnelis. Puika. Ir drusciņ grūti to savienot. Tāpēc – neskaties uz sevi un dzīvo savu iekšējo dzīvi! Esmu laimīgs, ka neesmu pazaudējis interesi par pasauli un dzīvi, un manī mīlestība nevis iet mazumā, bet tās ir arvien vairāk.
Ja tevī ir mīlestība, tā ir jādod cilvēkiem. Kad kaut kur ejam kopā ar Dzintru (komponista dzīvesbiedre režisore Dzintra Geka – I. L.), viņa man pārmet, kāpēc es ar visiem gribu runāties, kaut ko stāstīt, draudzēties veikalā. Ja redzu nogurušu, nelaimīgu seju, man gribas šim cilvēkam pateikt kādu labu vārdu, lai vismaz uz brīdi pazustu bezcerīgās grimases. Kas tur slikts?! Iekšēji jūtos kā naivs puisēns un arī mūzikā vēlos parādīt, ka ir arī gaismas un mīlestības pilns ceļš. Visos savos skaņdarbos cenšos vēstīt, ka gaisma nav pazudusi. Ticiet man! Tās varbūt nav šobrīd, bet noteikti būs. Gaismas ceļš ir!
Agrāk manās kompozīcijās bija arī tumsa un gaismas un tumsas sadursme, bet tagad man nav tik daudz laika, lai vēl runātu par to, cik tumsa ir briesmīga. Tagad runāju tikai par to, ka ir šis gaismas ceļš. Gaisma ir uzreiz. Tā nav žilbinoši spoža, bet ir silta un mīlestības pilna. Tas ir galvenais, ko vēlos mūzikā pateikt.
Dzīvē tā ir iznācis, ka man izdevies kļūt par to, par ko gribēju būt, un kalpot mūzikai. Esmu laimīgs, jo mūzika ir mana lielākā mīlestība. Novēlu ikvienam, lai profesija un cilvēka lielākā mīlestība būtu vienota. Lai nebūtu jāmeklē piepildījums un gandarījums citur. Vajag līdzsvaru. Man tas ir mūzikā. Jau 35 gadus dzīvojam brīvā Latvijā, un, kāda tā būs, ir atkarīgs no mums katra. Es dzīvoju savā mīļotajā Latvijā, un man ir profesija, kuru mīlu, un apkārt ir tik daudz brīnišķīgu, jauku cilvēku. Ko vēl var vēlēties? Apzinos, ka ir pienācis dzīves vakars, bet iekšējā uguns manī vēl ir, un neesmu zaudējis mīlestību un atvērtību pret pasauli. Miesa ir mirstīga, un drīz vien pienāks pēdējā stunda, bet gars taču ir nemirstīgs. Tāpēc ar prieku un smaidu soļoju tālāk. Man nav baiļu. Ir skaisti un bagāti nodzīvota dzīve, un es joprojām vēl dzīvoju.
Cilvēki gados bieži saka vārdus "manā laikā". Kā tas ir? Kādreiz bija mans laiks un tagad vairs nav? Tad man paskaidro: tad es biju liels priekšnieks, varēju to un to, biju jauns un iemīlējies… Es neesmu jauns, bet joprojām esmu mīlestības pilns. Mīlu putnus, kokus, mežus, dārzus, upes, ezerus, zvaigžņotās naktis. Bijām laukos Amatciemā, kad uzkrita pirmais sniegs. Pēkšņi visi mākoņi bija pazuduši, un mūsu acu priekšā bija vislielākais pasaules brīnums – zvaigžņotas debesis. Draugi, biežāk paskatieties uz zvaigznēm, priecājieties par lielo dabas brīnumu! Tas palīdz. Man ir tādas bērnišķīgas, priecīgas izjūtas, sagaidot jubileju.
Vienu rītu bija jāaiziet uz pastu. Tur bija diezgan liela rinda, un var taču pateikt "labrīt!" un kādu labu vārdu pasta darbiniecei, lai viņa pasmaida. Pēc tam veikalā atkal ir rinda pie kases, dažas sejas dusmīgas. Blakus viena kundze, kas sākumā nezin kāpēc runāja krieviski, izrādījās latviete, ar viņu par daudz ko varējām parunāties. Arī kundze pie kases atplauka, kad novēlējām viņai priecīgus Ziemassvētkus. Protams, var uz cilvēkiem neskatīties, bet es esmu vienkāršs puisis, man gribas, lai visiem būtu vairāk prieka un smaidu.
Pēdējos gados arvien biežāk sastopam dusmīgus, vīlušos cilvēkus. Ī