Manos skolas gados, pagājušā gadsimta 60.–70. gadu mijā, latvju puikām sportā bija trīs elki, mūsuprāt, labākie ne tikai Latvijā un Padomju Savienībā, bet visā pasaulē: hokejists Helmuts Balderis, šķēpmetējs Jānis Lūsis un basketboliste Uļjana Semjonova. Pēc Uļas aiziešanas mūžībā no šīs trijotnes palicis viens pats Balderis. Viņa sportisko sasniegumu garais saraksts ikvienam ir pieejams internetā, videorullīši ar neaizmirstamākajiem vārtiem jau stipri fragmentētāki un pamiglaini, bet sajūta, kādu hokeja fanos radīja dzīvajā redzēta Baldera fantastiskā spēle, vairs pieejama tikai laikabiedru atstāstos, no kuriem precīzākais laikam būs režisora Alvja Hermaņa, jaunībā hokejista, teiktais: Balderis mums bija Jēzus Kristus vietā.
Būtu Balderim lemts spēlēt mūsdienās, kazi, viņš būtu atalgots dāsnāk par Porziņģi, bet katrs spēlē tajā laikā, kas viņam dots. Baldera karjeras labākie gadi pagāja ar CCCP kreklu mugurā, tomēr pašās beigās viņš sasniedza vēl vienu rekordu, 37 gadu vecumā kļūdams par visvecāko NHL draftēto hokejistu.
Tagad uz slidām Balderis vairs nekāpjot, bet mierīgas vecumdienas baudīt vēl nesanāk… SestDienas sarunā ar Helmutu Balderi piedalās arī viņa sieva Anita un mazmeita Anna Emīlija Maligina, viena no Valērija Maligina meitām.
Kas puikas gados, kad sākāt trenēties hokejā, bija jūsu elki?
Tad jau par Kanādas hokeju varēja tikai kādus izgriezumus no avīzēm vai žurnāliem dabūt, iegaumēju tādus uzvārdus kā Mahovličs, Rišārs, tās šķita neaizsniedzamas zvaigznes. Pēc tam jau skatījies, kuri ir PSRS līmenī labākie spēlētāji: Harlamovs, Vikulovs, Jakuševs, Maļcevs… Jāatceras arī Juris Reps, viņš spēlēja Daugavas komandā un tad pārgāja uz Maskavas Dinamo, viņš man puikas gados arī bija elks.
Latvijā tad nebija tik labas komandas, kurā Reps jeb, kā tolaik teica, Repsis varētu spēlēt?
To es nezinu. Katrs spēlētājs grib spēlēt spēcīgākā līmenī, kaut ko sasniegt. Reps gribēja spēlēt PSRS izlasē.
Jūs no Rīgas Dinamo pārgājāt uz ACSK tāpēc, ka gribējāt vairāk sasniegt, vai jūs pierunāja pāriet?
Personīgi iekšēji gribēju kaut ko sasniegt, spēlēt kopā ar ACSK zvaigznēm un parādīt, ka esmu cienīgs spēlēt kopā ar viņiem.
Kā lai saka… Ziniet, bija tādi laiki, PSRS sporta komiteja mani pasaules čempionātā apvienoja vienā trijniekā ar Viktoru Žluktovu no ACSK un Sergeju Kapustinu no Kriļja Sovetov. Kad treneri Viktoru Tihonovu pārcēla uz ACSK, viņš šo trijnieku izveidoja tur. Teica man: nāksi, spēlēsi kopā! Es piekritu.
Vai jums vispār prasīja, ar ko jūs gribētu spēlēt kopā?
To man ir prasījis tikai vienreiz PSRS izlases treneris Boriss Kulagins 1977. gadā. Man bija rokas trauma, nevarēju nūju turēt. Teicu, ka nebraukšu uz pasaules čempionātu, roka sāp, nevaru paspēlēt. Kulagins teica: nē, tu brauksi, jo tu ar vienu roku spēlē labāk nekā pārējie ar divām. Līdzi tika paņemts speciāls dakteris ar īpašu aparātu, pēc katras trešdaļas man ņēma sāpes nost, lai es varētu noturēt nūju.
Kulagins man tad prasīja, ar kuriem gribu izlasē spēlēt kopā. Ar ko gribēt? Es jauns, bet tur tādas zvaigznes – Maļcevs, Harlamovs, Jakuševs… Izvēlējos vienaudžus.
Kad Tihonovs aicināja uz Maskavu, jūsu attiecības vēl bija gludas vai jau bija saasinājumi?
Tur visādi gāja. Vienu dienu asas, citu dienu gludas. Rīgā spēle, pirms treniņa mums no rīta iesildīšanās, es vārtsargam Bistrovam iemetu ar ripu pa galvu, pārsitu. Tihonovs mani aizvelk uz ģērbtuvēm un sāk sist. Es viņu turu aiz rokām, bet nevaru jau trenerim sist pretī. Turu viņu un saku: beidz, tā gadījās, nomierinies. Vakarā viņš mani uz spēli lika tik un tā. Tāds ir sports.
Vai Tihonova rīcība bija puslīdz paredzama, vai viņš jūs ir arī pārsteidzis?
Bieži pārsteidza. Notiek sapulce – Balderis vainīgs, ka nav iemetis divus vārtus vai atdevis divas piespēles. Visas sapulces sākās ar manis apspriešanu. Kad vēl spēlējām pirmajā līgā, spēle Minskā ar turienes Dinamo. Tur viesnīcā parkets uzlikts un svaigi nokrāsots. Es pa to noeju. Vakarā sapulce – kurš vainīgs, kurš pa parketu nostaigājis? Atkal Balderis! Četrdesmit minūtes maļ vienu un to pašu – kurš vainīgs. Un tā ik pa laikam.
Kāpēc Tihonovam bija tāda attieksme pret jums? Viņš gribēja jūs audzināt, lauzt, vai arī viņam bija kāda personiska nepatika?
Ja jūs būtu treneris, jūs varētu trenēt tādu kā Balderis?
Ir jāatrod kāds kopsaucējs, lai būtu labi abiem un arī komandai.
Domāju, ka pareizi, ja jau tik ilgus gadus nospēlēju un tādu sportisko formu uzturēju. Tajā laikā jau spēlētāji parasti tika ātri norakstīti.
Valdis Valters ne bez gandarījuma stāsta, ka viņam basketbolista karjeras gados ir izdevies izvairīties no l
Būtu Balderim lemts spēlēt mūsdienās, kazi, viņš būtu atalgots dāsnāk par Porziņģi, bet katrs spēlē tajā laikā, kas viņam dots. Baldera karjeras labākie gadi pagāja ar CCCP kreklu mugurā, tomēr pašās beigās viņš sasniedza vēl vienu rekordu, 37 gadu vecumā kļūdams par visvecāko NHL draftēto hokejistu.
Tagad uz slidām Balderis vairs nekāpjot, bet mierīgas vecumdienas baudīt vēl nesanāk… SestDienas sarunā ar Helmutu Balderi piedalās arī viņa sieva Anita un mazmeita Anna Emīlija Maligina, viena no Valērija Maligina meitām.
Kas puikas gados, kad sākāt trenēties hokejā, bija jūsu elki?
Tad jau par Kanādas hokeju varēja tikai kādus izgriezumus no avīzēm vai žurnāliem dabūt, iegaumēju tādus uzvārdus kā Mahovličs, Rišārs, tās šķita neaizsniedzamas zvaigznes. Pēc tam jau skatījies, kuri ir PSRS līmenī labākie spēlētāji: Harlamovs, Vikulovs, Jakuševs, Maļcevs… Jāatceras arī Juris Reps, viņš spēlēja Daugavas komandā un tad pārgāja uz Maskavas Dinamo, viņš man puikas gados arī bija elks.
Latvijā tad nebija tik labas komandas, kurā Reps jeb, kā tolaik teica, Repsis varētu spēlēt?
To es nezinu. Katrs spēlētājs grib spēlēt spēcīgākā līmenī, kaut ko sasniegt. Reps gribēja spēlēt PSRS izlasē.
Jūs no Rīgas Dinamo pārgājāt uz ACSK tāpēc, ka gribējāt vairāk sasniegt, vai jūs pierunāja pāriet?
Personīgi iekšēji gribēju kaut ko sasniegt, spēlēt kopā ar ACSK zvaigznēm un parādīt, ka esmu cienīgs spēlēt kopā ar viņiem.
Kā lai saka… Ziniet, bija tādi laiki, PSRS sporta komiteja mani pasaules čempionātā apvienoja vienā trijniekā ar Viktoru Žluktovu no ACSK un Sergeju Kapustinu no Kriļja Sovetov. Kad treneri Viktoru Tihonovu pārcēla uz ACSK, viņš šo trijnieku izveidoja tur. Teica man: nāksi, spēlēsi kopā! Es piekritu.
Vai jums vispār prasīja, ar ko jūs gribētu spēlēt kopā?
To man ir prasījis tikai vienreiz PSRS izlases treneris Boriss Kulagins 1977. gadā. Man bija rokas trauma, nevarēju nūju turēt. Teicu, ka nebraukšu uz pasaules čempionātu, roka sāp, nevaru paspēlēt. Kulagins teica: nē, tu brauksi, jo tu ar vienu roku spēlē labāk nekā pārējie ar divām. Līdzi tika paņemts speciāls dakteris ar īpašu aparātu, pēc katras trešdaļas man ņēma sāpes nost, lai es varētu noturēt nūju.
Kulagins man tad prasīja, ar kuriem gribu izlasē spēlēt kopā. Ar ko gribēt? Es jauns, bet tur tādas zvaigznes – Maļcevs, Harlamovs, Jakuševs… Izvēlējos vienaudžus.
Kad Tihonovs aicināja uz Maskavu, jūsu attiecības vēl bija gludas vai jau bija saasinājumi?
Tur visādi gāja. Vienu dienu asas, citu dienu gludas. Rīgā spēle, pirms treniņa mums no rīta iesildīšanās, es vārtsargam Bistrovam iemetu ar ripu pa galvu, pārsitu. Tihonovs mani aizvelk uz ģērbtuvēm un sāk sist. Es viņu turu aiz rokām, bet nevaru jau trenerim sist pretī. Turu viņu un saku: beidz, tā gadījās, nomierinies. Vakarā viņš mani uz spēli lika tik un tā. Tāds ir sports.
Vai Tihonova rīcība bija puslīdz paredzama, vai viņš jūs ir arī pārsteidzis?
Bieži pārsteidza. Notiek sapulce – Balderis vainīgs, ka nav iemetis divus vārtus vai atdevis divas piespēles. Visas sapulces sākās ar manis apspriešanu. Kad vēl spēlējām pirmajā līgā, spēle Minskā ar turienes Dinamo. Tur viesnīcā parkets uzlikts un svaigi nokrāsots. Es pa to noeju. Vakarā sapulce – kurš vainīgs, kurš pa parketu nostaigājis? Atkal Balderis! Četrdesmit minūtes maļ vienu un to pašu – kurš vainīgs. Un tā ik pa laikam.
Kāpēc Tihonovam bija tāda attieksme pret jums? Viņš gribēja jūs audzināt, lauzt, vai arī viņam bija kāda personiska nepatika?
Ja jūs būtu treneris, jūs varētu trenēt tādu kā Balderis?
Ir jāatrod kāds kopsaucējs, lai būtu labi abiem un arī komandai.
Domāju, ka pareizi, ja jau tik ilgus gadus nospēlēju un tādu sportisko formu uzturēju. Tajā laikā jau spēlētāji parasti tika ātri norakstīti.
Valdis Valters ne bez gandarījuma stāsta, ka viņam basketbolista karjeras gados ir izdevies izvairīties no l