Teātra trupas Kvadrifrons aktieris un režisors Reinis Boters savā topošajā monoizrādē jeb dokumentārajā halucinācijā Viltvārdis ir pievērsies viltvārža sindromam un centieniem atgūt reiz pazaudēto svabadību mākslā. Viltvārža sindroms ir psiholoģiska pieredze, ko savā dzīvē piedzīvojis vai ikkatrs. To raksturo šaubas par savām prasmēm, talantiem, sasniegumiem un pastāvīgas bailes tikt atmaskotam kā krāpniekam. Šai parādībai pakļautie cilvēki neuzskata, ka ir pelnījuši savus panākumus vai veiksmi. Akūtu viltvārža sindromu pašam izrādes autoram ir izraisījusi bērnības māju bēniņos atrasta audiokasete ar viņa ierakstītu pašveidotu radio raidījumu. Tā viņu ir pamudinājusi meklēt sevī to pašu, bet jau zaudēto māksliniecisko brīvību. Brīvību, kas valdījusi pirms kauna, pirms vērtējošiem skatieniem, pirms uztraukuma par pareizu tehniku un augstu māksliniecisko vērtību. Satiekamies ar Reini Boteru Rīgas cirkā, kur nedaudz vairāk nekā pēc mēneša notiks Viltvārža pirmizrāde.
Mēs jūtamies kā mājās un veiksmīgi sadarbojamies ar Rīgas cirku. Ikdienā mēs dzīvojam mazliet nošķirtu dzīvi savā Zirgu stallī, bet kopā veidojam Ziemassvētku izrādes arēnā, kas mums vieniem pašiem ir vēl mazliet neaptverams spēles laukums, bet ar Rīgas cirku tas mums izdodas. Cilvēki nāk, un viņiem patīk.
Teātra trupa Kvadrifrons pastāv jau vairāk nekā astoņus gadus. Kā jūs esat mainījušies?
Daudzi saka, ka mēs esam noguruši. Mani tas pārsteidz. Mēs esam tajā vecumā, kad sākam domāt par dzīvi, ko esam tajā izdarījuši un ko ne. Skaidrs, ka fiziskajā ziņā tu vari sajust spēka izsīkumu vai muguras sāpes pirmo reizi savā mūžā ("... bet uz skatuves tu esi pilnīgi cits cilvēks. Tev ir pilnīgi cita enerģija. Man šķiet, ka mēs joprojām spridzinām," jau vēlāk piebildīs Reinis Boters – I. A.). Šobrīd mēs esam sajutuši brīvību arvien vairāk darīt to, ko gribam, un nedomāt tik daudz par reakciju – vai kādam tas patiks vai nepatiks. Par to ir arī mana monoizrāde Viltvārdis, kas organiski veidojusies, prātojot par to, ko esmu izdarījis. Kāds tam ir svars? Kāda tam ir jēga?
Kā teātra trupā tiek atrasta vieta šiem individuālajiem meklējumiem?
Mums ir sapulces, kurās lemjam par nākamā gada repertuāru un redzam – mums ir brīva vieta. Vai kādam ir kādas idejas? Piemēram, Jānis Kronis vēlas veidot izrādi par Latgali un latgaliešu valodu, un viņš piesaista savu dramaturgu un režisoru, lai īstenotu to uz skatuves. Man šķiet, ka nav bijušas tādas reizes, kad kāds būtu teicis: nē, mēs to nedarām. Tas nav labi. Mēs tiešām esam tik ārkārtīgi saauguši kopā, ka starp mums ir bezierunu uzticēšanās. Lai arī mūsu gaume mēdz būt atšķirīga, nav nekādu pārmetumu, un galu galā mākslā nekas nav izmērāms.
Kā nonācāt līdz šīs monoizrādes veidošanai?
Šī monoizrāde top gandrīz trīs gadus, jo bija pienācis brīdis, kad varēja mazliet apstāties vai arī vajadzēja mazliet apstāties šajā vāveres ritenī, kurā viens projekts beidzas un sākas nākamais, lai vienkārši varētu nopelnīt sev iztiku. Šajā apcerīgajā laikā toreizējā Latvijas Jaunā teātra institūta vadītāja Beka Bergere mani uzaicināja piedalīties projektā Great Little European Network (GLEN), kurā bija pa vienam māksliniekam un producentam no astoņām valstīm, kas sanāk kopā un cenšas izveidot alternatīvu lielo Eiropas valstu tīklam, kurās mazajām Eiropas valstīm ir grūti iespraukties, lai mēģinātu likt sevi pamanīt. Tā bija jauka un svētīga pieredze un iespēja satikt līdzīgi domājošus cilvēkus ar līdzīgām problēmām: finansējuma trūkumu, mazu tirgu. Mums ir grūti panākt atpazīstamību plašākā mērogā un tamlīdzīgi. Lai arī mūsu mērķis nebija veidot mākslas darbus, es sajutu vilkmi izveidot iestudējumu par universālu tēmu un izmantot izdevību konsultēties ar šiem māksliniekiem un producentiem. Es radīju divas darbizrādes, ko parādīju Lietuvā un Islandē. Tas bija grūti, jo tu parasti nosēdi divus mēnešus savā tumšajā alā un iznāc ārā ģenerālmēģinājumā, bet šajā gadījumā tu ātri uzliec savas ieceres uz skatuves, lai saprastu, kas tas ir un vai citi to saprot. Viss ir jēls un negatavs, bet tajā pašā laikā ir noderīgi saņemt atsauksmes tik agrā iestudējuma tapšanas stadijā. Tas bija kaut kas jauns. Man šķiet, ka pie tā ir jāpieturas. Es centīšos mēnesi pirms Viltvārža pirmizrādes parādīt to mūsu komandai, lai tā palīdzētu paskatīties no malas un dotu savu ieguldījumu ar ieteikumiem, kas būtu attīstāms tālāk.
Pēc šīm divām darbizrādēm es sapratu, ka neesmu atslēdzis šo tēmu līdz galam, un atcerējos par audiokaseti ar paša radītu radio raidījumu, ko sameklēju savas bērnības mājas bēniņos un noklausījos. Es domāju – kur
Mēs jūtamies kā mājās un veiksmīgi sadarbojamies ar Rīgas cirku. Ikdienā mēs dzīvojam mazliet nošķirtu dzīvi savā Zirgu stallī, bet kopā veidojam Ziemassvētku izrādes arēnā, kas mums vieniem pašiem ir vēl mazliet neaptverams spēles laukums, bet ar Rīgas cirku tas mums izdodas. Cilvēki nāk, un viņiem patīk.
Teātra trupa Kvadrifrons pastāv jau vairāk nekā astoņus gadus. Kā jūs esat mainījušies?
Daudzi saka, ka mēs esam noguruši. Mani tas pārsteidz. Mēs esam tajā vecumā, kad sākam domāt par dzīvi, ko esam tajā izdarījuši un ko ne. Skaidrs, ka fiziskajā ziņā tu vari sajust spēka izsīkumu vai muguras sāpes pirmo reizi savā mūžā ("... bet uz skatuves tu esi pilnīgi cits cilvēks. Tev ir pilnīgi cita enerģija. Man šķiet, ka mēs joprojām spridzinām," jau vēlāk piebildīs Reinis Boters – I. A.). Šobrīd mēs esam sajutuši brīvību arvien vairāk darīt to, ko gribam, un nedomāt tik daudz par reakciju – vai kādam tas patiks vai nepatiks. Par to ir arī mana monoizrāde Viltvārdis, kas organiski veidojusies, prātojot par to, ko esmu izdarījis. Kāds tam ir svars? Kāda tam ir jēga?
Kā teātra trupā tiek atrasta vieta šiem individuālajiem meklējumiem?
Mums ir sapulces, kurās lemjam par nākamā gada repertuāru un redzam – mums ir brīva vieta. Vai kādam ir kādas idejas? Piemēram, Jānis Kronis vēlas veidot izrādi par Latgali un latgaliešu valodu, un viņš piesaista savu dramaturgu un režisoru, lai īstenotu to uz skatuves. Man šķiet, ka nav bijušas tādas reizes, kad kāds būtu teicis: nē, mēs to nedarām. Tas nav labi. Mēs tiešām esam tik ārkārtīgi saauguši kopā, ka starp mums ir bezierunu uzticēšanās. Lai arī mūsu gaume mēdz būt atšķirīga, nav nekādu pārmetumu, un galu galā mākslā nekas nav izmērāms.
Kā nonācāt līdz šīs monoizrādes veidošanai?
Šī monoizrāde top gandrīz trīs gadus, jo bija pienācis brīdis, kad varēja mazliet apstāties vai arī vajadzēja mazliet apstāties šajā vāveres ritenī, kurā viens projekts beidzas un sākas nākamais, lai vienkārši varētu nopelnīt sev iztiku. Šajā apcerīgajā laikā toreizējā Latvijas Jaunā teātra institūta vadītāja Beka Bergere mani uzaicināja piedalīties projektā Great Little European Network (GLEN), kurā bija pa vienam māksliniekam un producentam no astoņām valstīm, kas sanāk kopā un cenšas izveidot alternatīvu lielo Eiropas valstu tīklam, kurās mazajām Eiropas valstīm ir grūti iespraukties, lai mēģinātu likt sevi pamanīt. Tā bija jauka un svētīga pieredze un iespēja satikt līdzīgi domājošus cilvēkus ar līdzīgām problēmām: finansējuma trūkumu, mazu tirgu. Mums ir grūti panākt atpazīstamību plašākā mērogā un tamlīdzīgi. Lai arī mūsu mērķis nebija veidot mākslas darbus, es sajutu vilkmi izveidot iestudējumu par universālu tēmu un izmantot izdevību konsultēties ar šiem māksliniekiem un producentiem. Es radīju divas darbizrādes, ko parādīju Lietuvā un Islandē. Tas bija grūti, jo tu parasti nosēdi divus mēnešus savā tumšajā alā un iznāc ārā ģenerālmēģinājumā, bet šajā gadījumā tu ātri uzliec savas ieceres uz skatuves, lai saprastu, kas tas ir un vai citi to saprot. Viss ir jēls un negatavs, bet tajā pašā laikā ir noderīgi saņemt atsauksmes tik agrā iestudējuma tapšanas stadijā. Tas bija kaut kas jauns. Man šķiet, ka pie tā ir jāpieturas. Es centīšos mēnesi pirms Viltvārža pirmizrādes parādīt to mūsu komandai, lai tā palīdzētu paskatīties no malas un dotu savu ieguldījumu ar ieteikumiem, kas būtu attīstāms tālāk.
Pēc šīm divām darbizrādēm es sapratu, ka neesmu atslēdzis šo tēmu līdz galam, un atcerējos par audiokaseti ar paša radītu radio raidījumu, ko sameklēju savas bērnības mājas bēniņos un noklausījos. Es domāju – kur