Jūs esat viens no pieredzējušākajiem politiķiem šajā Saeimā un aktīvajā politikā vispār, bijušais premjers – jūsuprāt, tam iekšpolitiski ārpolitiskajam skandālam, ko varētu nosaukt par "mieriņgeitu" jeb par Saeimas spīkeres Daigas Mieriņas (ZZS) parakstīto vēstuli, atbalstot ASV prezidenta Donalda Trampa ambīcijas uz Nobela miera prēmiju, ir potenciāls ietekmēt jau tā sliktās attiecības valdošajā koalīcijā? Cik esmu runājusi ar ZZS politiķiem, viņi ir nāvīgi apvainojušies uz Jauno Vienotību (JV) par tās vēstules nopludināšanu, un ZZS, ņemot vērā viņu zemos reitingus, kas knapi svārstās virs 5% barjeras, jau pirms tam bija ārkārtīgi nervozi un neprognozējami, cenšoties atrast izeju no popularitātes krīzes.
Bet es pat domāju, ka lielāka iekšējā nervozitāte no visa tā procesa ap valdību un koalīciju, kas notiek, ir Vienotībā [nevis ZZS]. Tagad viens no populārākajiem teicieniem – gan attiecībā uz plašākiem procesiem – ir, ka pasaule ir mainījusies un tas tagad ir jāuztver kā jaunā normalitāte. Tad šai valdības koalīcijai tagad arī ir sava jaunā normalitāte, un viss šis «mieriņgeitas» process atspoguļo to, kāda šobrīd ir valsts vadība, visa kopumā. Un tā arī tā tagad tālāk strādās. Tādēļ es domāju, ka ne šis skandāls, ne ārpolitikas debates nākamceturtdien šo valdību nesašūpos, jo partneriem ir vienošanās par šo jauno normalitāti, ka tāpat kasoties, bet jānostrādā līdz vēlēšanām. Kas ir slikti gan no iekšpolitikas viedokļa, jo tas daudz ko bremzē, gan arī ārpolitiski tā nu jau izskatās pēc katastrofas.
Un kāda ir šī valsts vadība, kas mums jāpieņem kā jaunā normalitāte? Sīkām intrigām pakārtota?
Intrigās, cīņās katram par sevi iestigusi. Un to viņi tagad uztver kā vairāk vai mazāk normālu. To, kas kādreiz likās neiedomājami. Paņemam kaut vai ārpolitiku – uz to attiecās tāds kā nerakstīts tabu, ka kāds varētu iet ārā ar kādu jautājumu nesaskaņojot. Pat kādam no tā sauktā lielā ārpolitiskā piecinieka (Valsts prezidents, ārlietu ministrs, premjers, Saeimas priekšsēdētājs, Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs) bija neformāli aizliegts, nesaskaņojot, nekonsultējoties vai kopīgi nevienojoties par kādu jautājumu, iziet ārā un sākt tādu ņemšanos, kāda šobrīd notiek ap Mieriņas parakstīto vēstuli. Tāpēc jau tāds lielā piecinieka formāts tika izveidots.
Jūs taču Mieriņu un viņas darba stilu labi pazīstat. Jūs tiešām ticat, ka viņa nesaskaņoti to parakstīja?
Nē! Pats par sevi saprotams, ka ne. Protams, par to zināja ārlietu ministre [Baiba Braže no JV], es domāju, ka to zināja pilnīgi visi, kam ar to ir saistība. Noteikti, ka viņa [Mieriņa] saskaņoja. Arī iekšienē bija konsultācijas ar viņu vadību, to jau ZZS pat nemaz neslēpj. Gan jau bija zvans arī sankcijām apliktajam Trampa aizstāvim Aivaram [Lembergam], tā ka tur viss spektrs bija iedarbināts, tas viņu arī tomēr iedrošināja spert to soli. Bez iedrošināšanas un kūdīšanas viņa to neizdarīja. No otras puses, ja Daiga Mieriņa būtu gribējusi ļoti izcelties un tas būtu tikai ZZS jautājums, viņa būtu varējusi pati nākt ar paziņojumu: "Es esmu valsts otra augstākā amatpersona, es pieņemu lēmumu, tā vēstule bija adresēta parlamentam, tāpēc es to parakstu, un es par to atbildu, bet pārējie lai stāv pie ratiem!" Nevis visi pēc tam šo vēstuli lasītu, tīši nopludinātu žurnālam Ir. Domāju, arī tādēļ ZZS ir neapmierināti, ne tikai par nopludināšanu. Jo viņi nespēja šo kārti prasmīgi izmantot iekšpolitiski. Bet tik un tā viņi paliks un turpinās strādāt, jo ir gan ministri, kuri labprāt paliktu savos amatos, gan neskaidrā nākotne. Viņiem visiem, ne tikai ZZS ir, ko zaudēt, tādēļ šī koalīcija turēsies līdz beidzamajam.
Jā, tas par to Lemberga pirkstu šķiet ļoti ticami, īpaši kontekstā ar baumām, ka ZZS savā reitingu krīzē cenšas pierunāt Lembergu atbalstīt viņus priekšvēlēšanu kampaņā. Man gan arī, veicot nelielu izmeklēšanu aizkulisēs, radies iespaids, ka neviens no ārpolitiskā piecinieka un ārlietu resora Mieriņu no tā paraksta nav īpaši centies atrunāt, drīzāk maigi iedrošinājis, jau berzējot rokas, cik labi un pareizi paši izskatīsies uz šī fona.
Nu, iedrošināja, dodot mājienu, ka "kur ta mēs liksimies, kaut kas jau būs jāizdomā". Arī tas ir zināms iedrošinājums. Bet koalīcijā jau katrs priecājas, ja otram iet sliktāk. Jebkurā gadījumā uzdevums, ko viņa [Mieriņa] saņēma, bija grūts, bet viņa tik nepārliecinoši to izdarīja... Tur konsultācijas prasītos ikvienam, bet konsultācijas tādā ārpolitikas kontekstā. Tur diezgan nekavējoties bija jāiesaista prezidents, premjere, kaut kādam risinājumam bija jābūt. Tas jautājums kādam nekavējoties bija jāņem savā redzeslokā, j
Bet es pat domāju, ka lielāka iekšējā nervozitāte no visa tā procesa ap valdību un koalīciju, kas notiek, ir Vienotībā [nevis ZZS]. Tagad viens no populārākajiem teicieniem – gan attiecībā uz plašākiem procesiem – ir, ka pasaule ir mainījusies un tas tagad ir jāuztver kā jaunā normalitāte. Tad šai valdības koalīcijai tagad arī ir sava jaunā normalitāte, un viss šis «mieriņgeitas» process atspoguļo to, kāda šobrīd ir valsts vadība, visa kopumā. Un tā arī tā tagad tālāk strādās. Tādēļ es domāju, ka ne šis skandāls, ne ārpolitikas debates nākamceturtdien šo valdību nesašūpos, jo partneriem ir vienošanās par šo jauno normalitāti, ka tāpat kasoties, bet jānostrādā līdz vēlēšanām. Kas ir slikti gan no iekšpolitikas viedokļa, jo tas daudz ko bremzē, gan arī ārpolitiski tā nu jau izskatās pēc katastrofas.
Un kāda ir šī valsts vadība, kas mums jāpieņem kā jaunā normalitāte? Sīkām intrigām pakārtota?
Intrigās, cīņās katram par sevi iestigusi. Un to viņi tagad uztver kā vairāk vai mazāk normālu. To, kas kādreiz likās neiedomājami. Paņemam kaut vai ārpolitiku – uz to attiecās tāds kā nerakstīts tabu, ka kāds varētu iet ārā ar kādu jautājumu nesaskaņojot. Pat kādam no tā sauktā lielā ārpolitiskā piecinieka (Valsts prezidents, ārlietu ministrs, premjers, Saeimas priekšsēdētājs, Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs) bija neformāli aizliegts, nesaskaņojot, nekonsultējoties vai kopīgi nevienojoties par kādu jautājumu, iziet ārā un sākt tādu ņemšanos, kāda šobrīd notiek ap Mieriņas parakstīto vēstuli. Tāpēc jau tāds lielā piecinieka formāts tika izveidots.
Jūs taču Mieriņu un viņas darba stilu labi pazīstat. Jūs tiešām ticat, ka viņa nesaskaņoti to parakstīja?
Nē! Pats par sevi saprotams, ka ne. Protams, par to zināja ārlietu ministre [Baiba Braže no JV], es domāju, ka to zināja pilnīgi visi, kam ar to ir saistība. Noteikti, ka viņa [Mieriņa] saskaņoja. Arī iekšienē bija konsultācijas ar viņu vadību, to jau ZZS pat nemaz neslēpj. Gan jau bija zvans arī sankcijām apliktajam Trampa aizstāvim Aivaram [Lembergam], tā ka tur viss spektrs bija iedarbināts, tas viņu arī tomēr iedrošināja spert to soli. Bez iedrošināšanas un kūdīšanas viņa to neizdarīja. No otras puses, ja Daiga Mieriņa būtu gribējusi ļoti izcelties un tas būtu tikai ZZS jautājums, viņa būtu varējusi pati nākt ar paziņojumu: "Es esmu valsts otra augstākā amatpersona, es pieņemu lēmumu, tā vēstule bija adresēta parlamentam, tāpēc es to parakstu, un es par to atbildu, bet pārējie lai stāv pie ratiem!" Nevis visi pēc tam šo vēstuli lasītu, tīši nopludinātu žurnālam Ir. Domāju, arī tādēļ ZZS ir neapmierināti, ne tikai par nopludināšanu. Jo viņi nespēja šo kārti prasmīgi izmantot iekšpolitiski. Bet tik un tā viņi paliks un turpinās strādāt, jo ir gan ministri, kuri labprāt paliktu savos amatos, gan neskaidrā nākotne. Viņiem visiem, ne tikai ZZS ir, ko zaudēt, tādēļ šī koalīcija turēsies līdz beidzamajam.
Jā, tas par to Lemberga pirkstu šķiet ļoti ticami, īpaši kontekstā ar baumām, ka ZZS savā reitingu krīzē cenšas pierunāt Lembergu atbalstīt viņus priekšvēlēšanu kampaņā. Man gan arī, veicot nelielu izmeklēšanu aizkulisēs, radies iespaids, ka neviens no ārpolitiskā piecinieka un ārlietu resora Mieriņu no tā paraksta nav īpaši centies atrunāt, drīzāk maigi iedrošinājis, jau berzējot rokas, cik labi un pareizi paši izskatīsies uz šī fona.
Nu, iedrošināja, dodot mājienu, ka "kur ta mēs liksimies, kaut kas jau būs jāizdomā". Arī tas ir zināms iedrošinājums. Bet koalīcijā jau katrs priecājas, ja otram iet sliktāk. Jebkurā gadījumā uzdevums, ko viņa [Mieriņa] saņēma, bija grūts, bet viņa tik nepārliecinoši to izdarīja... Tur konsultācijas prasītos ikvienam, bet konsultācijas tādā ārpolitikas kontekstā. Tur diezgan nekavējoties bija jāiesaista prezidents, premjere, kaut kādam risinājumam bija jābūt. Tas jautājums kādam nekavējoties bija jāņem savā redzeslokā, j